Atriebēju kompānija
Lugas sižeta shēma ir tipiska situāciju komēdijai. Aizkadrā uzzinām, ka kāzu dienā līgava (lokāli slavena popzvaigzne) pie altāra pametusi savu topošo laulāto draugu (lokāli pazīstamu ornitologu), it kā atzīdamās mīlestībā citam (lokāli pazīstamam žurnālistam). Kāzu viesu maskulīnā daļa – pats līgavainis, viņa tēvs, brālis un draugs, kā arī viens no nodevīgās līgavas kolēģiem – uz vietas izlemj ātri atriebt situāciju, sametot iedomātajam vaininiekam pa muti un atvelkot to uz svinībām paredzēto restorānu tālākai attiecību noskaidrošanai. Restorānā pie pusklātiem galdiem satracināto kompāniju ir spiests uzņemt ne pārāk attapīgs viesmīlis, un septiņu veču (vecumā no 30 līdz 55) testosterona spēlītes var sākties.
Andžeja Saramonoviča lugas oriģinālā struktūra ir sarežģītāka (trīs cēlieni, darbība izvērsta garākā laika periodā), bet Oļega Šapošņikova izrādē tā ir piedzīvojusi mērķtiecīgu transformāciju. Pirmajā, visai īsajā cēlienā skatītājs tiek iepazīstināts ar konflikta cēloņiem (kurš kuru kā un kāpēc piečakarējis), otrajā, garākajā daļā pēc kārtas tiek dots vārds katram varonim, ļaujot izklāstīt un ar personīgās pieredzes piemēriem pamatot savu attieksmi pret sievietēm.
Ir vismaz trīs kvalitātes, kas Dailes teātra Testosteronu padara par ļoti patīkamu brīvā laika pavadīšanas veidu.
Ne tikai par pakaļiņām
Pirmkārt, luga nenoliedzami ir asprātīga un neviennozīmīga. Farsam līdzīgas situācijas ik pa brīdim pārtrauc intelektuālas refleksijas un psiholoģiski paradoksi. Dramaturgs mikrobiologa Tārpeļa un ornitologa Kornela mutē ieliek virkni interesantu, no dabas pasaules aizgūtu atziņu par dzīvnieku pārošanās paradumiem, kuru konfrontācija ar cilvēku pieredzi ir negaidīta un tāpēc vien komiska.
Otrkārt, aktieru ansamblis spēlē ļoti labi. No vienas puses, šķiet, tiek rādīta koncentrēta klišeju virkne: veči mērās ar krāniņiem (tiešā un pārnestā nozīmē), mauc cits citam pa purnu un runā tikai par "pakaļiņām". Arī varoņi ir pazīstamu tipāžu galerija. Alda Siliņa Kornels – labticīgs intelektuālis, kuru kāda maita izmantojusi un pametusi; Mārtiņa Poča Fistahs – skarbs rokstārs, kuru arī izmantojusi un pametusi, tikai cita maita; Kaspara Zāles Janiss – it kā laimīgi precējies, bet nepārtraukti melo sievai; Arta Robežnieka Tretins – nepamatoti pašpārliecināts ragnesis; Daiņa Gaideļa Tārpelis – lūzeris, kuram bail no sievietēm; Ģirta Ķestera Stavross – no testosterona gandrīz pušu plīstošs mačo, no kura sievietes droši vien paliek stāvoklī, tikai acīs ieskatoties; Niklāva Kurpnieka Tituss – intelektuāli pilnīgi nevainīgs seksadroms.
Aktieru gaumes un humora izjūta, pašironija un dabiskā, precīzā reakcija uz notikumiem, kas pašiem varoņiem patiesībā ir eksistenciāli svarīgi, ne tikai raisa publikā skaļus smieklus, bet arī ik pa brīdim pārrauj tos ar nopietniem kontrapunktiem. Daudz vērts ir brīdis, kad Kaspara Zāles Janiss negaidīti saceļas pret Ģirta Ķestera agresīvi dominējošo Stavrosu un kad Daiņa Gaideļa Tārpeļa mīlestības stāsts no groteska kļūst aizkustinošs.
Treškārt, izrāde kopumā ir gaumīgi iepakota. Ļoti asprātīgas ir muzikālās parafrāzes un lugas lokalizācija tieši Dailes teātra kontekstā (kaut arī kopējais darbības pārcēlums uz Latviju ir lieks un nekonsekvents). Piemēram, poļu dramaturga piedāvātā asiņainās Baladīnas instalācija pārtapusi Dailes teātrim daudz pazīstamākajā Drakulas asiņu krānā. Savukārt Ģirts Ķesteris, kurš kādreiz Kaligulas lomā ar baltu gulbi rokās mira Leonarda Koena Dance Me to the End of Love pavadījumā, tagad ar greizu tās pašas dziesmas karaoki fonā nostalģiski aplūko plastmasas balodīšus no kāzu rotājumu kastes.
Scenogrāfa Kristapa Skultes radītajā neitrālajā restorāna telpā atzīstami iejuties izrādes stila konsultants (šāds amats atrodams programmiņā ierastā kostīmu mākslinieka vietā) Gatis Timofejevs, jo vīriešu kreklu un uzvalku modeļi, kā arī citas ārējā tēla detaļas (brilles, kaklasaites, sasukas vai to trūkums u. tml.) ir noteiktus raksturus precīzi iezīmējošas un vizuāli pievilcīgas. Pārspīlējums ir tikai Daiņa Gaideļa Tārpeļa parūka (viena no visvairāk stereotipizētajām klišejām – ja zinātnieks, tad noteikti nūģis visos parametros), mākslīgais rasols uz galda un zināmā mērā arī ilustratīvais izrādes plakāts ar Mārtiņu Poču un Ģirtu Ķesteri puskailu, tetovētu bokseru veidolā.
Pat ja daži joki balansē uz šauras bezgaumības laipas, kopumā Testosterons nav ne truls, ne sekls. Tas ir jautrs un estētiski kvalitatīvs piedzīvojums, kas Dailes teātrim pašlaik ir ļoti vajadzīgs.
Testosterons
Valstī izsludinātās ārkārtas situācijas dēļ laikā no 13. marta līdz 14. aprīlim nenotikušās Dailes teātra izrādes iespēju robežās tiks pārceltas uz 2020. gada rudens mēnešiem. Uz pasākumiem iepriekš iegādātās biļetes būs derīgas.