Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Vija Artmane: Zini, puisīt, teātris nav domāts vārguļiem*

Citā laikā un zemē šī seja konkurētu ar Elizabeti Teilori un Betu Deivisu. 21. augustā pēdējai XX gadsimta latviešu kinodīvai un skatuves karalienei Vijai Artmanei apritētu 85 gadi.

Aktiera profesijai ieblak slavas, popularitātes, atpazīstamības, visas tautas mīlestības un cieņpilna sociālā statusa bonusiem tiek piedēvēti arī visdažādākie epiteti ar negatīvu nokrāsu – atkarīgākā, senākā, sātaniskā, iztukšojošā, bezdvēseliskā, sievišķīgā un tā tālāk. Lai gan šis arods nepavisam negarantē zelta spilvenus materiālajā izteiksmē un patiesi ir atkarīgs nevis no paša indivīda gribas, cik no dažādiemveiksmīgi sakritušiem apstākļiem, konkurss augstskolā "uz aktieriem" joprojām ir liels.

No studiju laikiem prātā palikusi ainiņa kopmītnēs – ir vēla nakts (vai agrs rīts), bet kopīgajā virtuvē ar izmisīgā entuziasmā degošām acīm pulciņš manu kursabiedru no aktieru fakultātes, satupuši uz bērna kaku krāsas grīdas flīzēm, skandē kaut kādu antīko autoru vārsmas – rīt eksāmens skatuves runā, un Eshils ar Aristofanu nemaz tik labprātīgi un viegli paurī nelien. Blakus mēnessērdzīgiem spokiem līdzīgajiem studentiem – klājiens izdzertu čefīra glāžu un saņurcītas lēto papirosu paciņas. Ir 1980. – olimpisko spēļu – gads, un Maskavā ievestās somu Kent cigaretes par rubli piecdesmit var atļauties tikai bagātie baltieši un "blatņiki" no Vidusāzijas.

Netiesā – un netiksi tiesāts

Kad gandrīz pusotru desmitu gadu pēcāk pirmo reizi intervēju jubilāri – Latvijā slavenāko padomju kino un teātra aktrisi –, tajā rudenīgajā atvasarā savā "Ārrīgas būdiņā", kā necilo miniatūro mājiņu Murjāņos, pašā šosejas malā, dēvēja pati Vija Artmane, nekas neliecināja, ka es būtu nokļuvis pie turīgas slavenas mākslinieces, ietekmīgas partijas funkcionāres, LPSR Dailes teātra neformālās saimnieces, sava veida bajārienes Morozovas, kura allaž lepni paceltu galvu gājusi "robežām pāri – tik dzimtene liela". Vēlāk, kad epizodiska bohēma mani saveda kopā ar Artmanes meitu Kristiānu un viņas vīru "dullo Vilipsōnu", pārliecinājos, ka arī mākslinieces Rīgas dzīvoklis netālu no teātra ir askētisks, pedantiski kārtīgs, ar dažiem labas mākslas akcentiem gaumīgajā interjerā, taču kategoriski ne tāds, ko varētu saukt par bagātu mietpilsoņu ligzdu.

Šāds iekšējās, ne publikai domātās dzīves kontrasts ar Vijas Artmanes valdonīgo, teju vai hipertrofēto "dzīves un padlatvijas kultūras karalienes" tēlu izrādījās tīrais mīts, leģenda, pie kuras, protams, ilgus gadus bija piestrādājusi arī pati aktrise. Vai viņa bija vainīga, ka PSRS laikos partijas bosi (šodien tie mērogā viens pret vienu būtu politiskie pelēkie kardināli un t. s. oligarhi) mīlēja brāļoties ar kultūras eliti? Tak ne jau ar parasto tautu – šo smirdīgo, trulo proletārisko pūli, kuram padomju iekārtā bija strikti paredzēta klusējošā vairākuma loma.

Vai viņa bija atbildīga par sistēmu, kurā – pateicoties savām zvērīgajām darbaspējām, fiziskajai izturībai un atzīstamai profesionālā hameleonisma devai – nācās pildīt Latvijas padomju mākslas oficiālās sejas funkcijas? Kamēr mēs katrs, kam izgadījusies tā laime nelaimē – dzīvot PSRS –, nebūsim tikuši skaidrībā ar personīgo kolaboracionisma vīrusu, nebūsim arī tiesīgi mest nedz pirmo, nedz pēdējo akmeni savu laikabiedru sejās. Netiesā, un tu netiksi tiesāts – vai tiesā, bet esi gatavs atbildēt arī pats.

Profesijas gods

Vija Artmane toreiz manā apziņā iemiesoja slavenības ideālo variantu – viņa bija nenoliedzama autoritāte sabiedrībā, viņas teātra un kino darbus vērtēja ar apbrīnu un cieņu, kaut gan – allaž arī ar distanci. Viņa nevalkāja omulīgās, mīļās, ērtās un parastās sievietes masku. Viņa nelīda pie publikas ar siekalaino "es tāda pati kā jūs" – nē, nekad. Viņa bija lepna, taču lepni cilvēki drusku atbaida.

Labi atceros kādu epizodi pēc Dailes teātra vētraini veiksmīgajām 80. gadu viesizrādēm Maskavā – uz Liniņa iestudēto Brandu publika šturmēja teātri kā Ziemas pili revolūcijā. Artmanei toreiz bija Arkadinas loma Čehova Kaijā – ne tas centrālais viesizrāžu magnēts. Vēlā vakarā dažnedažādu artistisku personāžu pārpilnajā PSRS Teātra savienības restorānā Tveras bulvārī (toreiz – Gorkija iela), kas bija leģendārs ne tikai ar tur sastopamiem māksliniekiem, bet arī ļoti gardu un – galvenais – neticami lētu virtuvi, uz mirkli iestājās absolūts klusums. Pēkšņi pārtrūka alkohola un kolektīvās labsajūtas radītā tvanīgā čala – kā kad diktors Levitāns būtu pa radio paziņojis par kārtējā PSKP CK ģenerālsekretāra nāvi. Visi (uzsveru – visi) vīrieši pēkšņi piecēlās kājās pie galdiņiem. Iemesls drīz tapa redzams – restorānā bija ienākusi Vija Artmane. Nogurušu, pēc izrādes nomocītu seju, viņa saņēmās neveiklam smaidam. Vai varat iedomāties šādu ainu jelkur Latvijā tagad – ka ievērojamu mākslinieku sagaidītu šādā cieņā?

Viņa to bija nopelnījusi ar savu darbu, nevis savas guļamistabas izrādīšanu vai dalību izklaidējošos šovos, ko rāda televīzijā. Darbu teātrī un kino, nekur citur. Protams, sic transit gloria mundi, bet kopā ar pasaules godību esam pazaudējuši arī vārdu "profesijas gods" un "slavas cena" patieso vērtību. Pieņēmuši kā pašsaprotamu Endija Vorhola postulēto "katram ir tiesības uz 15 minūtēm slavas", ignorējot kontekstu, kurā tas tika izteikts, – slava ir lēta, ja viss ir pārdošanai. Vai, kā piebilda popkultūras balinātais nāves eņģelis Endijs, "slavai jau vispār cenas nav".

Vijas Artmanes leģendu un slavu veidone jau viņas mīļāko, apkalpoto partijas bonzu, sapīto intrigu un esošo/šķietamo bērnu tēvu tenku saraksts, kā rūgti smejies – mēs viņu mīlam ne par to. Artmanes – pēdējās XX gadsimta kinodīvas un skatuves karalienes, kas raksturoja veselu laikmetu – pusi gadsimta!, – slavu Latvijas kultūrā sastata darbs. Lomas – sākot ar cukursaldo cīrulīti Džuljetu, cauri ievērojamāko femme fatale tēliem pasaules dramaturģijas klasikā un izcilās latviešu un padomju filmās un beidzot ar pusvājprātīgām varonīgām sievietēm Atraitnēs, Rožu dārzā un Pīķa dāmā. Man viņa mūžīgi būs Anglijas Elizabete ar kaisli sēcošo "it viss šai pasaulē ir no sāpēm un no prāta" un savādi, teju bezmiesīgi eņģeliski "izkāmējusī" smalkā blondīne ar zēngalviņu no izcilajām Vilhelma Mihailovska fotogrāfijām, kurās talanta acs notvērusi Artmanes likteņa traģiku – citā laikā un zemē šī seja konkurētu ar Elizabeti Teilori un Betu Deivisu.

Teātrī nemēdz būt divas prīmas

Viņa bija nepiekāpīga – vismaz darbā –, un arī šādi kolēģi teātros drīzāk tiek neieredzēti, nevis kļūst par visu apčubinātiem kompānijas cilvēkiem. Artmane bija augstprātīga, jo Smiļģa skola ar savu izteikto favorītismu jau kopš agrām dienām centīgajai Vijai lika iegaumēt – teātrī nemēdz būt divas prīmas. (To vēlāk Murjāņu sarunā apstiprināja māksliniece pati: "Vispirms Smiļģim bija Lilita Bērziņa, un mums pārējām bija ilgi jāgaida, kamēr atbrīvosies viņas vieta uz jauno mīlētāju lomām, un tā konkurence bija milzīga, cilvēciski mokoša, tā atraisīja viszemiskākos instinktus pat tuvu draudzeņu starpā. Bet, ja tu esi teātrī, tad zini – viegla dzīve nebūs nekad.")

Es toreiz centos izdibināt, kas ļāvis izturēt. Vijas Artmanes atbilde, atminos, mani pārsteidza: "Man veicās ar to, ka mammīte bija piekodinājusi – ja tev ir grūti, atrodi kādu blakus nodarbošanos rociņām – adi, mazgā veļu, sakop māju –, tā tu nomierināsi prātu. Un vēl man laimējās ar to, ka es dikti mīlēju vīriešus – visus, darba kolēģus, kinostudijas cilvēkus, ne tikai režisorus. Pat cilvēkus uz ielas – man patīk vīrieši! Es neesmu tāds meiteņu draudzeņu tips, man nepatīk sieviešu kompānijas, tās ir garlaicīgas. Varbūt tāpēc man riebj, ja cilvēks atļaujas būt vājš. Tas nevienam nav jāredz, jo vājie ir viegli ievainojami, lai cik bagāta būtu viņu iekšējā pasaule un dvēsele. Zini, puisīt, teātris nav domāts vārguļiem."

*Fragments no Normunda Naumaņa autobiogrāfiskās grāmatas Zaudēti satiktie (2015) 

Top komentāri

joj
j
Man viņa visspilgtāk palikusi atmiņā ar 1980.gadā Arnolda Liniņa iestudēto izrādi “Elizabete – Anglijas karaliene” titullomā un Jāņa Streiča filmu “Teātris”, abi darbi bija veltīti Artmanes 50 gadu jubilejai
mākslinieks
m
Bija man tās iespējas reizēm karalieni aizvest uz Rīgu , kad ceļā no Vidzemes braucot pie Murjāņiem redzēju viņu gaidām autobusa pieturā sabiedrisko transportu ! Bija reizes kad pamanīju par vēlu un atpakaļ gaitā ar mašīnu piebraucu pie pieturas lai karalieni atkal aizizinātu līdz Rīgai uz Blaumaņa ielu ! Viņa ļoti ļoti daudz runāja , man nebija pat iespējas iespraukties viņas monologos , viņai trūka , ļoti trūka cilvēku , ar ko izrunāties mūža nogalē ! Manā karjera sākumā , tieši viņa man ļoti palīdzēja , pirmā mana tikšanās bija Dailes teātrī , kad ieejot viņas istabā , mākslinieces pirmie vārdi bija man : '' Nu puisīti , kas tev noticics , stāsti , palīdzēšu '' ! NU NEBIJA KARALIENE PELNĪJUSI , LAI PĒDĒJĀ CEĻĀ VIŅU PAVADĪTU KRAVAS MAŠĪNĀ AR NOLAISTIEM BORTIEM !!! NU NEBIJA GODĪGI , KA NETIKA IZPILDĪTA VIŅAS PĒDĒJĀ VĒLĒŠANĀS , PAR TO , KAM BIJA BAZNĪCĀ JĀVADA CEREMONIJA !!!
Juzis
J
Nerris te izteica cerību, ka Naumaņa grāmatā būs arī kaut kas par vīreli. Vispār viņš laikam būtu romāna vērts (tikai neminot vārdus, jo tad dēliņš to, protams, izmantotu sava materiālā stāvokļa uzlabošanai). Nācis noteikti no kārtīgu salašņu ģimenes, kur iemāca ka uz priekšu var tikt vien uz augšu laizot un uz apakšu sperot. Neglīts, blējošu balsi, ar mazohisma iezīmēm, izvēlas tikai par sevi stiprākas sievietes. Vispirms tiek pie bagātas un slavenas mākslinieku ģimenes atvases, parazitē tur brītiņu, pēcāk tiek pie citas blondīnes, kura karjeras dēl ar mieru iet pāri līķiem. Pats pērk polšus kolēgiem un pēc tam stučī ko nepiesardzīgākie dzērumā samuldējušies.Dreizeram bija jaudīgs darbs "Amerikāņu traģēdija", kur kāds pēc paša domām izmanīgs jauneklis, nesapata, kāpēc viņa morālās izvēles citiem liekas pretīgas. Stāsts par šo vīreli varētu saukties "Latviešu traģēdija", jo, spriežot pēc komentāriem, arī mēs neesam sapratuši, kāpēc šādas morālās izvēles ir pretīgas.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja