Vārdu sakot, Torņakalnā būs vesela studentu pilsētiņa, pat dzelzceļa staciju plānots pārcelt tai tuvāk! Jautājums tikai, vai arī šeit, tāpat kā visā Latvijā, nebūs arvien mazāk iemītnieku, kas varēs izmantot par dārgu naudu būvēto infrastruktūru...
Fragments no intervijas:
Kā fakultāšu darbinieki uztver pārcelšanos? Vai nav grūti pārvarēt pieradumu pie vecajām telpām?
Ir jau, arī man pašam ir pieradums. Tas īstenībā ir šausmīgi — pamest vietu, kas, neraugoties uz visiem tās trūkumiem, ir iemīļota un tuva, ar kuru tevi saista atmiņas, sasniegumi vai mājas tuvums. Tagad nākas pārvākties, turklāt straujā tempā un ar uzstādījumu, ka gandrīz neko no vecā neņemam līdzi, tikai pašu nepieciešamāko. Te mēs sākam visu pilnīgi jaunā vidē, kas ir izaicinājums, īpaši tādai konservatīvai publikai kā Universitātes darbinieki, kas ļoti ciena tradīcijas.
Kas notiks ar līdzšinējām Universitātes ēkām?
Ģeogrāfijas fakultātes ēka Alberta ielā jau ir izīrēta un nesīs Universitātei ienākumus, vairākus simtus tūkstošu gadā. Bioloģijas fakultātes ēka Kronvalda bulvārī nepaliek tukša, tur ir universitātes Zooloģijas un Botānikas muzejs, kā arī ar RTU kopīgais Ķīmijas vēstures muzejs. Ideāls variants šajā ēkā būtu moderns zinātnes popularizēšanas centrs bērniem. Tur varētu iederēties arī skolu metodikas centrs. Līdz gada beigām mēģināsim dabūt šo virzienu cauri. Ķīmijas fakultātes ēkā Krišjāņa Valdemāra ielā varētu būt kāds ar medicīnu saistīts virziens kontekstā ar blakusesošo 1.slimnīcu.
Vai Latvijas Universitātei pietiks to, kas studēs jaunajās ēkās? Kā zināms, studentu skaits Latvijā samazinās.
Jā, joprojām samazinās. Šorīt ar šausmām izlasīju, ka 2000.gadā Latvijā tautas skaitīšana saskaitījusi 2 377 383 iedzīvotāju. Tagad ir knapi divi miljoni, tātad 15 gadu laikā gandrīz pusmiljons ir pazudis, to skaitā arī tie, kas varēja būt mūsu studenti. Samazinās arī vidusskolu absolventu skaits, tāpēc Universitātei jāmeklē dažādi ceļi, lai jauno studentu skaits tomēr ietu uz augšu.
Piemēram?
Jau 90.gadu beigās teicu, ka bakalaura studijās nav jēgas braukt uz ārzemēm. To var darīt vēlāk, kad tu jau saproti, kas ir tavas īstās intereses. Tā uzskatu arī tagad. Protams, nav slikti pavadīt vismaz pāris gadu ārzemēs, bet jau apzinīgākā vecumā. Lai iegūtu augstāko kvalifikāciju, tev jābūt bijušam pasaulē. Visiem šāds uzdevums varbūt nav, bet, tāpat kā 10 procenti cilvēku ir orientēti uz biznesu, tāpat arī 10 procenti ir orientēti fundamentālu inovāciju virzienā. Viņiem jāiet pasaulē, viņi ir intelektuālās sēklas izplatītāji, un tad jāskatās, kā viņus dabūt atpakaļ uz Latviju.
Vai augstākās izglītības feminizācija; tas, ka lielākā daļa studentu ir sievietes, būtu uzskatāma par problēmu? Ko darīt, lai vairāk puišu turpinātu mācības augstskolā?
Latvijas Universitāte jau labu laiku ir "meiteņu universitāte", ap 70% studentu ir sievietes. Tā ir problēma. Mūsu uzdevums būtu attīstīt "puiku specialitātes". Viens labs virziens varētu būt energoefektīvā būvniecība, tur daudzas labas iestrādes ir fiziķiem un matemātiķiem. Otrs virziens — dažnedažādas biofizikālās metodes, sākot ar augsto enerģiju daļiņu ražošanu, izotopu iegūšanu un medicīniskiem izmantošanas virzieniem. Vēl, kas man būtu tuvāks, — biotehnoloģijas. Fizikā un ķīmijā mēs visas šīs lietas pieminam, bet konservatīvi nesaucam tās pievilcīgos vārdos, kas arī zēniem liktu vairāk domāt, ka bioloģija nav tikai par puķītēm un to, kā susuriem nedarīt pāri, bet tur ir arī industriālais moments.
Vai politkorektums vispār ļauj šķirot meiteņu un puiku tēmas?
Šaubu nav, ka ikviens var studēt to, ko grib. Piemēram, Hadronu paātrinātājā viena no galvenajām fiziķēm ir sieviete. Tomēr bioloģija paliek bioloģija, un meitenes atšķiras no zēniem.
To vēl drīkst mācīt?
Viss tomēr nav gluži vienāds (smejas).
Vai izjūtat konkurenci no interneta, kur iespējams noklausīties dažādus kursus? Vai arī LU domā strādāt šajā virzienā?
Mums arī ir tāds piedāvājums. Bet universitātes funkcija ir ne tikai dot zināšanas, bet arī socializēt, dot kontaktus. Svarīgi ir arī tas, kas paliek, kad esi aizmirsis to, ko iemācījies, — ne tikai kontakti, bet arī iemaņas, attieksme pret kolēģiem, dzīvi un darbu. To tu pazaudēt nevari, ja arī vairs neatceries, kā latīniski sauc katru putniņu vai puķīti.
Visu interviju ar Indriķi Muižnieku lasiet žurnāla Sestdiena 28.augusta numurā!