Šis nav nekāds krīzes budžets, tajā ir arī pozitīvas iezīmes, kas palīdzēs atsevišķiem uzņēmumiem kļūt konkurētspējīgākiem, aizsardzībā kā prioritāras tiek izvirzītas iekšlietas, bet veids, kā tiek finansēti šie papildu izdevumi, manuprāt, nav pareizākais, – vērtējot Saeimā iesniegto valsts budžeta projektu 2025. gadam, kuru opozīcija jau nodēvējusi par līdz maksimumam piepūstu bumbu, kas var sprāgt, saka bankas Citadele galvenais ekonomists Kārlis Purgailis. Nebūdams tik kategorisks kā Saeimas opozīcija, viņš tomēr par šādu budžetu nebalsotu, ja būtu deputāts.
Mūsu sarunas dienā Saeima par valsts budžetu 2025. gadam vēl nav balsojusi. Vai budžets tiks pieņemts?
Domāju, ka jā, pagaidām nav indikāciju, ka koalīcijai būtu problēmas savākt nepieciešamās balsis.
Ja jūs būtu neatkarīgs deputāts, vai jūs par šādu budžetu balsotu?
Nē, par šādu kompozīciju es nebalsotu. Kāpēc nebalsotu? Manas pamatbažas ir, ka kopumā budžeta izdevumi no gada uz gadu palielināsies, kas savā ziņā ir normāli, bet jautājums ir, kā šos izdevumus finansēt. Šogad par prioritāti ir noteikta valsts drošība. Tas ir apsveicami, redzam, ka visas trīs Baltijas valstis par prioritāti ir noteikušas valsts aizsardzību un palielina aizsardzības budžetus, bet finansēšanas modeļi katrā valstī ir atšķirīgi. Lietuvā tiek veidots speciāls fonds papildu izdevumiem aizsardzībai, kurā līdzekļi tiek savākti no dažādiem avotiem. Latvijā, kā redzam, šie papildu izdevumi aizsardzībai tiks finansēti no jauna nodokļa, kas uzlikts banku sektoram, – bankas virspeļņas nodokļa – un principā no iedzīvotāju nākotnes potenciālās pensijas līdzekļiem. Ir piedāvājums pārdalīt mūsu sociālo iemaksu apjomus, kas aiziet uz pensiju pirmo vai otro līmeni.
Ko tas nozīmē? Ir jāsaprot atšķirība starp pirmo un otro līmeni. Abi šie līmeņi veido uzkrājumu katra individuālajai nākotnes pensijai un ir atkarīgi no šābrīža algas… No nomaksātajiem nodokļiem.
Jā. Katru mēnesi 20 procenti no bruto algas tiek novirzīti pensijai. Līdz šim 14 procenti bija pirmajā līmenī, seši procenti otrajā. Naudas līdzekļi, kas iemaksāti pirmajā līmenī, principā tiek uzreiz iztērēti esošo pensionāru pensiju izmaksās. Jā, tiek uzskaitīts katram iedzīvotājam, cik viņš šajā pirmajā līmenī krāj, bet reālas naudas tur nav. Pirmo līmeni principā varētu nodēvēt kā valsts nākotnes saistības pret iedzīvotājiem – šobrīd valsts no mums naudu paņem un apsola, ka tad, kad mēs sasniegsim vecumdienas, mums šo naudu pakāpeniski atdos.
Savukārt otrais pensiju līmenis ir reāli uzkrājumi, kas tiek investēti finanšu aktīvos globālajā finanšu tirgū, un principā katram no mums kā otrā līmeņa sistēmas dalībniekam pieder daļa no pasaules uzņēmumiem, no valdību aizņēmumiem, pārādiem caur obligācijām. Respektīvi, tie ir reāli finanšu aktīvi, kas piedalās globālajā ekonomikā un laika gaitā pieaug vērtībā.
Vienmēr jau nepieaug.
Jā, ne vienmēr. Atkarībā no ekonomiskā cikla ir arī krituma periodi, kad finanšu aktīvu vērtība krītas. Tur ir iesaistīti ļoti komplicēti globāli investīciju procesi. Svārstība notiek, ir ilgstošāki krituma periodi un īstermiņa kritumi, piemēram, 2020. gadā, kad sākās kovids, finanšu tirgi ļoti strauji nokritās vērtībā, bet tikpat strauji atauga atpakaļ. Kopumā, laikam ejot, tendence ir uz vērtības pieaugumu, jo pasaules globālā ekonomika kopumā pieaug no gada uz gadu. Pensiju uzkrājums ir ilgtermiņa uzkrājums ar mērķi vairot šo kapitālu. Var teikt, ka otrajā līmenī mēs esam aizdevuši naudu uzņēmumiem vai centrālajām valdībām, bet šī aizdotā nauda ir sadalīta pa visu pasauli.
Pirmajā līmenī mēs šo naudu principā esam aizdevuši Latvijas valdībai, un mums ir ļoti koncentrēts risks pret Latvijas valdību – vai tā turēs savu solījumu un atdos mums šo naudu.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 1. - 7. novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!