Televīzijas seriāli var radīt priekšstatu, ka DNS tiek izmantots tikai, lai detektīvi varētu noķert kārtējo noziedznieku, kas notikuma vietā atstājis vienu matu vai asins lāsi. Retāk būs redzami stāsti par DNS izmantošanu tautsaimniecībā, lai noskaidrotu, cik veselīga ir, piemēram, priežu vai vilku populācija. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Dainis Edgars Ruņģis, kurš šogad nominēts arī fonda Viegli apbalvojumam Laiks Ziedonim, ir viens tāds koku un arī lauksaimniecības ģenētisko resursu _detektīvs_. Kopš 2006. gadā ar ģimeni pārcēlās no Austrālijas uz Latviju, viņš, izveidojot savu komandu Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava, strādā un veic valsts tautsaimniecībai būtiskus pētījumus. Viņaprāt, Latvijā ar zinātnes novērtēšanu un līdz ar to arī finansēšanu gan ir problēmas.
Šķiet, jau ģenētika kopumā ir tēma, par kuru, ja nav atbilstošas izglītības, daudz nav zināms, bet kur nu vēl, ja tas saistīts ar kokiem un tautsaimniecību. Ar ko īsti jūs nodarbojaties?
Mums darba virzieni ir saistīti gan ar meža koku, gan laukaugu sugām, jo viens uzdevums ir uzturēt sēklu/gēnu banku un koordinēt aktivitātes Latvijas ģenētisko resursu jomā. Latvijas ģenētiskie resursi ir viss, kas atrodas Latvijā, ko var izmantot lauksaimniecībā, agrikultūrā, – mums ir atbildība par lauksaimniecības sēklām, kā arī meža un dzīvnieku resursiem.
Mums ir sēklu banka, kurā ir apmēram divi tūkstoši sēklu paraugu – tās ir Latvijā izveidotas šķirnes un savvaļas populācijas, selekcijas materiāls. Tas ir viens darbības virziens. Otrs virziens: tā kā esam mežzinātnes institūtā, mums arī ir pētījumi par koku sugām, meža koku populācijām – priedēm, eglēm, ozoliem, bērziem. Tur mums ir doma aprakstīt Latvijas populācijas, kā tās atšķiras, cik liela ir daudzveidība, vai kādām audzēm ir atšķirīga izcelsme, vai tās ir kaut kā mākslīgi veidojušās, ja cilvēki iestādījuši, ieveduši, vai arī pašas dabīgi izveidojušās. Tāpat uzdevums ir atbalstīt meža selekcijas darbu – uzsvars ir uz priedi, egli, bērzu. Tur mums ir gan fundamentālie pētījumi par priedes izturību pret dažādām slimībām – doma ir atlasīt selekcijā izturīgākus, veselīgākus kokus –, gan pavisam praktiski klonu identificēšanas darbi, kas atbalsta selekcijas darbu.
Pēdējos pāris gados esam iesaistījušies faunas menedžmenta virzienā. Mums institūtā ir viena nodaļa, kas šajā jomā darbojas ilgstoši, bet mēs esam iesaistījušies vilku un lūšu monitoringā ar ģenētiskajiem marķieriem. Mēs izmantojam DNS marķierus, lai noteiktu nomedīto vilku un lūšu radniecību. Monitoringa ietvaros apseko nomedītos vilkus, tad mēs varam pielikt klāt ģenētiskos datus un zināt, ka mātīte, kas tika nomedīta 2014. gadā pie Rēzeknes, un nākamā gadā kaut kur citur nomedīts jaunāks vilks ir radinieki. Doma ir tādā veidā noteikt, vai populācijas ir stabilas, vai spēj atjaunoties pašas.
Tad sanāk, ka jūs arī ietekmējat to, cik daudz vilku katru gadu drīkst nomedīt?
Netiešā veidā, sadarbībā ar meža dienestu caur mūsu institūtu sniedz datus. Tas nav tieši mans darbs, bet šos datus arī izmanto šādos nolūkos.
Vai zināt, cik lūšu un vilku ir Latvijā?
Vilki ir aptuveni 600–700, tas tāds minējums. Medniecības līmenis laikam ir pie simta. Tas liekas samērā augsts skaits, bet monitorings ir veikts ilgstoši un liecina, ka populācija ir gana stabila un ilgtspējīga, īstenībā viena no veselīgākajām populācijām Eiropā.
Vēl pieminējāt sēklu banku. Ir dzirdēts par tām lielajām ārzemēs esošajām bankām, kas ir paredzētas, lai atjaunotu dažādus augus globālu katastrofu gadījumā. Vai mūsu banka ir ar līdzīgu ideju?
Mums, pirmkārt, ir uzdevums saglabāt un, otrkārt, veicināt izmantošanu selekcijā. Ar laiku pazūd, it īpaši lauksaimniecībā, vecās šķirnes – cilvēki aiziet prom no laukiem, saimniecības samazinās, un samazinās ģenētiskā daudzveidība. Viens darbs ir saglabāt šo daudzveidību, uzskatot, ka var atjaunot gan pašus paraugus, gan varbūt augā ir kādas vērtīgas īpašības, kuras var izmantot selekcijā. Varbūt ir veca šķirne, kurai ir izturība pret kādu slimību, tad selekcijas procesā to var izmantot, sakrustojot ar jaunu, modernāku šķirni, kam, piemēram, ir lielāka raža.
Bet jūs paši jau to institūtā nedarāt?
Nē. Mums pašiem nav lauku vai siltumnīcas, bet mēs sadarbojamies ar lauksaimniecības institūtiem. Viņi ir tie, kas veic selekciju un uztur saikni ar lauksaimniecību.
Minējāt arī koku klonu identifikāciju. Ir skaidrs, ko nozīmē klons, bet ko tas nozīmē darbā ar kokiem, kāpēc tie ir jāidentificē?
Mēs izmantojam DNS marķierus tieši tāpat, kā tos izmanto policijā, piemēram, lai identificētu asins paraugu, noteiktu ģenētisko profilu, ko var salīdzināt ar noziedznieka paraugu un tādējādi noskaidrot, vai tie sakrīt. Mēs darām to pašu. Vienkāršākais piemērs būtu koki, kurus pavairo uzpotējot vai veģetatīvi, piemēram, hibrīdā apse – Latvijā ir reģistrēti 25 dažādi hibrīdapšu kloni, kas tiek pavairoti stādu audzētavā Kalsnavā rūpnieciskā veidā. Tagad gan ir sarucis apjoms, pirms pāris gadiem saražoja vairāk nekā 10 000 stādu. Mēs, izmantojot ģenētiskos datus, varam pārbaudīt, ka tas, ko viņi pavairo, ir ģenētiski identisks, ka tas ir pareizais paraugs, izgājis selekcijas procesu, ir pārbaudīts un atzīts. Līdzīgā veidā mēs to veicam priedei un eglei. Ierīkojot sēklu plantācijas, priedi un egli gan nepotē, bet selekcijas programmās atlasa, izvērtē kokus, izvēlas labākos, ko tālāk izmanto, jo audzētāji grib nodrošināties.
Visu sarunu ar Daini Edgaru Ruņģi lasiet žurnāla SestDiena 21.-27.aprīļa numurā!