Viens gan, ko neminēja Verners Hercogs, - bez tik apjomīgām filmu skatēm, kāds ir arī Berlīnes festivāls, ir neiespējami uzzināt, kas notiek pasaulē - Irānas, Japānas, Dānijas, Rumānijas, Ķīnas, Norvēģijas, Krievijas kinematogrāfijā. Vien ātri pārskaitu to valstu filmas, kas piedalās konkursā. Netipiski, taču līdz minimumam ir samazināta amerikāņu klātbūtne, tādējādi ierobežojot ambrāžu ap pazīstamiem ģīmjiem, t.i., zvaigznēm.
Sava odziņa šajās dienās tika arī ekstravagantāko teritoriju cienītājiem - Bolivudas superzvaigznei Šaham Rukham Khānam bija izdevies sapulcēt tikai nedaudz knapāku pielūdzēju pūli kā, teiksim, Leonardo di Kaprio. Turklāt indiešu filma ar šo aktieri galvenajā lomā Mans vārds ir Khāns/My Name is Khan, tāds indiešu Forests Gamps, kura darbība norisinās imigrantu vidē ASV, daudziem kļuvusi par Berlīnes festivāla notikumu. Pārējiem - vien secinājums, ka viss ir tik relatīvs - aktieri, to atpazīstamība un ietekme. Fakts, ka es neko daudz nezinu par Šahu Rukhu Khānu, patiesi nebūs saprotams miljoniem viņa ietekmē esošo.
Nepieciešamība laupīt
Konkursa programmā izrādīta jau nedaudz vairāk kā puse filmu, kuru vidū dominē drāmas - smagas, piesātinātas, eksistenciālas. (Nav brīnums, ka ar intensitāti trīs satricinoši dramatiski stāsti/filmas dienā sagribas arī Bolivudas noskaņas.) Nenoliedzami konkursa zīmīgākā tematiskā dominante ir cietuma drāmas jeb filmas, kuru galvenais varonis atrodas ieslodzījumā (vai tikko ir iznācis no tā). Tie, kuri seko Eiropas kino tendencēm, atminēsies, ka šī tematika aizsākās pērn Kannu festivālā, kur vienu no galvenajām balvām saņēma franču režisora Žaka Odijāra filma Pravietis/Prophet - drāma, kurā cietums kalpoja par modeli jaunajai, ar imigrāciju aprast mēģinošajai Eiropai. Patlaban Pravietis ir ticis pie Oskara nominācijas.
Savus cietuma stāstus Berlīnē piedāvā virkne Eiropas režisoru - debitants Florins Serbans no Rumānijas (filma Ja gribēšu svilpot, svilpošu/If I Want to Whistle, I Whistle), talantīgs vācu jauneklis, izbijis kinokritiķis Benjamins Heisenbergs (Aplaupītājs/Der Rauber) un norvēģis Hanss Peters Mollands (A Somewhat Gentle Man/Maigais vīrs). Rumānijas filmu izlaidīsim, norakstot tās iekļūšanu konkursā uz modes viļņa rēķina: kopš rumāņu režisora Kristiana Mungiu 2007.gada triumfa Kannās (Zelta palmas zars filmai Četri mēneši, trīs nedēļas un divas dienas) - lielo festivālu attieksme pret Rumānijas filmām ir kļuvusi īpaši lolojoša. F.Serbana filmai par kolonijā ieslodzīto, jaunu puisi, kuram līdz brīvlaišanai palikušas dažas dienas, ir pārāk daudz debijas problēmu, lai ar to nopietni rēķinātos.
Daudz cerīgāka ir vācu drāma Aplaupītājs, kuras ierosmes avots ir reāla persona - austrietis, kurš bijis ne tikai atzīts maratonists, bet arī banku aplaupītājs. Nepieciešamība laupīt viņam ir kā atkarība no narkotikām. Filma ir lakoniski, dinamiski veidota, tā koncentrējas uz notikumiem vīrieša dzīvē - viņš, tikko izlaists no cietuma, fanātiski turpina skriet maratonu, laupīt bankas un tuvoties savam galam.
Skandināvu intonācijas
Līderis šajā Berlīnes «nejaušajā cietuma» triloģijā ir Norvēģijas starptautiski pazīstamākā režisora Hansa Petera Mollanda filma ar zviedru aktieri, Holivudā sekmīgi strādājošo Stellanu Skārsgārdu galvenajā lomā (Karību jūras pirāti u.c.).
Filmas sākums ir teju identisks Aplaupītājam - cietuma vārti un pirmie soļi brīvībā. Filmas Maigais vīrs varonis ieslodzījumā ir pavadījis divpadsmit gadu. Atraktīvākais norvēģu filmā ir žanrs - melanholiska komēdija, kurā 58 gadus vecais vīrs - izbijušais cietumnieks, tagad automehāniķis - meklē vietu dzīvē. Pinas ar nepiesātināmām sievietēm, kurām viņš nespēj atteikt, skatās TV šovus poļu valodā, mēģina satikt dēlu, kurš ir pieradis pie domas, ka tēva viņam nav un nebūs, un kārto attiecības ar senajiem biznesa biedriem.
Filma miksē atpazīstamas intonācijas - somu melanholiķa Aki Kaurismeki filmu lēnīgo traģikomismu, piešaujot kaut ko arī no Kventina Tarantīno vitalitātes. Skandināvu intonācijas Berlīnē piedāvā vēl viens režisors - dānis Tomass Vinterbergs (Svinības), kurš kopā ar Larsu fon Trīru reiz radīja pēdējo XX gs. kino manifestu un Dogmas kustību. Vinterberga konkursa filma Submarino par diviem dzērājas dēliem, pašdestruktīviem brāļiem - viens narkomāns, otrs alkoholiķis - sakuļ depresīvu nolemtību jau līdz pārspīlētai, egocentriskai nopietnībai. Arī Submarino noslēdzas ar epizodi cietumā, ko noteikti var pasludināt par šā Berlīnes festivāla konkursa populārāko tēlu.