Vēlā svētdienas naktī Jānis ar sievu atgriezās no lauku mājām. Jāsteidzas nekur nebija, un abi kā šūpolēs brauca pa stāvajiem Kangaru kalniem augšā lejā. Pēkšņi, kad mašīna no kārtējā kalna devusies lejā, starmešu gaismā Jānis ieraudzījis šķērsām ceļam stāvošus ratus. Saimnieks, palicis pagalvī seģeni, bija saldi aizmidzis, bet bērītis ceļa pretējā pusē plūca zālīti. Jānis joprojām nevar valdīt sašutumu: «Man tikai pietiek iedomāties, kas būtu noticis, ja manā vietā pa ceļu brauktu pārgalvīgs _gonščiks_. Zirga gaļas masa, beigts dzērājs, mašīna un varbūt arī pats autobraucējs! Laukos reti kurš saimnieks piestiprina ratiem aizmugurē atstarotāju vai uzvelk vesti.»
Jānis uzskata, ka par atstarotāja nelietošanu jāsoda tāpat kā par ātruma pārsniegšanu vai pat vēl bargāk. Runa nav tikai par gājējiem, kaut gan lauku cilvēki šajā ziņā grēko vairāk nekā pilsētnieki. Viņš bieži redzējis, ka pa ceļa malām no diskotēkām atgriežas jauniešu bariņi. Reti kurš iet braukšanai pretējā virzienā, vēl retāk kādam ir atstarotājs vai lukturītis, nemaz nerunājot par tādu greznību kā atstarojošās vestes. Gadās, ka gājējam atstarotājs kā greznumlietiņa piestiprināta pie somas, kas pārmesta pār plecu, bet atstarotājs nokļuvis zem tās. Kāda jēga no tāda - šofera acij neredzama?
Reti par kuru velosipēdistu varot pateikt labu vārdu, bet - kā divreiz divi ir četri - velosipēdam jābūt sarkanai spuldzītei priekšā un aizmugurē.
Jānis arī kategoriski iebilst, ka saimnieki atstarotājus neapliek ap kaklu arī saviem suņiem: «Stāv saimnieks tumšā ielā, pašam pie somas atstarotājs, šoferis viņu pamana, bet neredz sunīti, kurš, garākā saitē palaists, jau soļo pāri ielai.» Jānis saka - atstarotājus dzīvniekiem pārdod jebkurā zooveikalā, to ir daudz un dažādi. Savai Čapai viņš par diviem latiem nopircis apaļu atstarotāju, kas darbojas ar baterijām. Jānis saka: «Dievs un policists sargā tikai tad, kad cilvēks pats arī domā par savu drošību.»