Kāds politiskais gadalaiks pašlaik ir Magriba reģionā? Joprojām arābu pavasaris vai ziedoša demokrātijas vasara?
Ja ar Magriba reģionu saprotam Tunisiju, Alžīriju, Maroku, Lībiju un Ēģipti, tad trāpīgāks apzīmējums būtu «demokrātijas rītausma». Demokrātija nav koncepts, kas atbilst arābu kultūrai. Tas ir jauns fenomens, kas lībiešiem ir jāizprot un ar to ir jāaprod. Arābu kultūras cilvēki daudz komfortablāk jūtas autoritārā režīmā - to nosaka reliģija, vēsturiskais mantojums un šo valstu ģeogrāfiskais stāvoklis. Demokrātija šajā reģionā ir kā pilnīgi jauna rotaļlieta maza bērna rokās - cilvēki īsti nezina, ko ar to pasākt. Ja cilvēks atklāj, ka viņam pēkšņi ir tādas tiesības, par ko agrāk pat nevarēja sapņot, tad daudzi principi jāapgūst no jauna. Šajās valstīs, jo īpaši Lībijā, nav bijusi pilsoniskā sabiedrība šī jēdziena rietumnieciskajā izpratnē - tā ir jābūvē no pašiem pamatiem.
Pirms mēneša Lībijā notika pirmās parlamentārās vēlēšanas kopš Muammara Kadāfi ēras beigām. Ko šīs vēlēšanas nozīmēja lībiešiem?
Vēlēšanas notika mierīgi, bez incidentiem. Liela nozīme bija ANO un ES starptautiskajiem novērotājiem, jo svarīgi bija saglabāt stabilitāti valstī. Vēlēšanas uzskatāmas par brīvām. Ko tas nozīmēs vietējiem un ārvalstu uzņēmējiem, to mēs vēl redzēsim. Nevar salīdzināt Rietumu un islāma tiesību sistēmu. Jaunā sistēma top lēnām, bet ar atbildību. Jārēķinās, ka cilšu līderiem un biznesmeņiem ir «lielas kabatas». Tiešām lielas! Demokrātijas pirmās stundas Lībijā ir aizraujošs un vienlaikus bīstams laiks - gan politiski, gan fiziski. Un tas attiecas tiklab uz vietējiem iedzīvotājiem, cik uz ārzemniekiem.
Nupat nezināma banda Tripoles Starptautiskajā lidostā nolaupīja un nogalināja aviolīnijas Buraq Air pilotu. Arī Lībijā pēc pērnā gada konflikta palikušie ieroči ir nopietns drauds civiliedzīvotāju drošībai. Lūdzu, komentējiet pašreizējo drošības situāciju valstī!
Drošības līmenim ir tiešām dramatiska nozīme valsts virzībā uz demokrātiju. Augsta līmeņa incidents, kas notika dienu pirms tam, kad Nacionālā pagaidu padome nodeva varu kongresam, rāda, kāda sociālā spriedze valda starp lībiešiem - ja Pagaidu padomes priekšsēdētājs Mustafa Abdeldžalils iestrēgst citā Lībijas pilsētā un gandrīz netiek uz vēsturisku pasākumu, tad var droši apgalvot, ka vēl tāls ceļš ejams, lai cilvēki šajā valstī justos pilnīgi droši. Jārēķinās, ka Lībijas iedzīvotāji ir izdzīvojuši karu un revolūciju. Daudzi pēdējos četrdesmit gados jutās apspiesti. Daudzi ir miruši.
Cik cilvēku joprojām sēro pēc Kadāfi režīma?
Nevar visus arābus likt vienā groziņā - tā būtu liela kļūda. Ir atšķirība starp urbāno teritoriju un perifēriju. Revolūcijas laikā Kadāfi devās uz savu dzimto Baidu, jo viņš zināja, ka ģimenisko saišu dēļ tur gaidāms vislielākais atbalsts. Tā arī bija. Baidā un Sabhā ir daudz iepriekšējā režīma cienītāju. Tripolē viņu, protams, ir mazāk. Jo tālāk uz valsts dienvidiem, jo vairāk jūtams sentiments pēc Kadāfi laikmeta. Uzskatu, ka prokadāfisms nav Lībijas lielākā problēma, daudz postošāki un draudīgāki ir iekšējie nemieri, kaujinieku sirošana. Ir cilšu līderi, kas neatzīst pašreizējo iekārtu un nevar samierināties ar režīma maiņu, jo neizprot demokrātijas koncepciju un tās darbības mehānismu. Cilvēki, kam nav cieņas pret likumu, ir gatavi uz visu. Ja cilts vecākais saka, ka jāieņem lidosta, jo nav maksātas algas, viņi ies un darīs - to pavēl līderis.
Vai varam apgalvot, ka arābu pasaule izgudro savu demokrātijas modeli?
Jā! Palūkosimies uz savu Rietumu demokrātijas modeli - arī mūsu vidū ir viedokļu atšķirības. Viedokļu sadursmes ir arī arābu valstīs. Tas, ka viņi neseko mats matā Rietumu izpratnei, nav nekas slikts. Tie lībieši, kas dzīvojuši Rietumu sabiedrībā vai kam patīk Rietumu dzīvesveids, un tie, kas piedalījās revolūcijā, ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu. Protams, demokrātijas attīstības gaitā būs kļūdas. Daži «aplauzīsies». Citi tiks nogalināti. Mums, rietumniekiem, nebūtu pareizi uzspiest lībiešiem savus politiskos uzskatus. Mēs varam dot padomu, parādīt virzienu, diskutēt. Sākumā tiksim galā ar savu demokrātiju. Mums arī ir kļūdas. Paraudzīsimies kaut vai uz ASV, kas ir demokrātijas citadele - tur ir daudz problēmu ar bezpajumtniekiem, nabadzību, noziegumiem. Sabiedrībās, ko mēs paši uzskatām par primitīvām, atsevišķā ziņā pat nav tik lielu problēmu kā, piemēram, ASV, kur brīvi var nēsāt ieročus un pastrādāt noziegumus.
Kāda, jūsuprāt, ir Lībijas vieta pasaules naftas kartē?
Protams, tai ir stratēģiski nozīmīga vieta. Šeit varbūt nav lielākās naftas rezerves pasaulē, bet nafta ir labākā pasaulē. Attiecīgi arī pārstrādes izmaksas ir zemākas un peļņas iespējas - lielākas.
Pašlaik Lībijā ir izsludināti dažādi iepirkumu konkursi. Vai tiešām ir iespējams tajos uzvarēt?
Noteikti. Veiksme nav garantēta, bet jāmēģina ir, protams, piedāvājumam jebkurā jomā, vai tie būtu audumi vai ražošana, jābūt ekonomiski pamatotam.
Libya Herald nesen ar lepnumu vēstīja, ka valstī izgatavots pirmais pēcrevolūcijas traktors. Kādi vispār ir biznesa pamatprincipi jaunajā Lībijā?
Pamatnoteikums - kas ir pieņemams islāma pasaulei, tas der biznesam. Jārēķinās, ka ir vairāki nosacījumi: halal jeb atļautais un haraam jeb aizliegtais. Liellopu gaļa ir halal, bet cūkgaļa - haraam. Šādas nianses nosaka arī biznesa iespējas, kaut vai eksporta ziņā. Ir jomas, kas nav ne atļautas, ne aizliegtas, tās ir pagaidām neskaidras un iespējas var tikt apsvērtas. Striktās arābu sabiedrībās (Omānā un Saūda Arābijā) īpašas komitejas nosaka atļauto un aizliegto. Tas, vai šādi būs Lībijā, vēl nav skaidrs. Domāju, ka tiks atrasta hibrīdsistēma un balanss, svarīgi, lai atbilst šariata likumiem. Lībijā var praktizēt, ja esi lībietis, ir saņemta speciāla atļauja - tas attiecas uz juristiem, grāmatvežiem un citām profesijām, tāpēc svarīgi, lai Lībijā būtu vietējais partneris, kas nodrošina sakarus. Esmu redzējis, ka laba ideja izgāžas tikai tāpēc, ka sadarbībai vietējā tirgū tika izvēlēts neīstais cilvēks. Ražošanas jomā pašlaik Lībija ir tabula rasa - tukša lapa. Teorētiski jūs varat doties un darīt visu, bet praktiski... Nebūsim naivi!
Kādas varētu būt Latvijas uzņēmēju iespējas attīstīt biznesu Lībijā?
Lībieši bija pieraduši daudz ko saņemt no valsts un neuzskatīja, ka ir daudz jāstrādā, tāpēc viņi neapguva prasmes. Ja vajadzēja, izsauca ārzemniekus, kas strādāja. Tagad situācija ir mainījusies, viņi grib apgūt zināšanas un prasmes. Tas rada biznesa nišu - pieredzes pārneses iespējas. Domāju, ka viena no iespējām ir apmācīt tūrisma personālu. Apkalpojošais personāls šajā jomā joprojām ir nepietiekami izglītots - vismaz ne atbilstoši starptautiskajiem standartiem. Zinu, ka jums ir attīstīta kokrūpniecība - šīs iespējas būtu jāpēta. Ja Latvijā ir saldumu ražotāji, tad šī nozare Lībijas tirgum noteikti būtu interesanta, jo lībiešiem ļoti garšo saldumi. Ja latviešu uzņēmējs kopā ar pareizo Lībijas partneri vēlētos atvērt ražotni Lībijā, domāju, ka bizness izdotos. Protams, jārēķinās ar kultūras atšķirībām.
Lūdzu, raksturojiet mentalitātes īpatnības, ar ko jārēķinās, sadarbojoties ar lībiešiem!
Arābi ir kolektīvisti. Mums, individuālistiem, tas ir jāpieņem kā norma. Mēs augstu vērtējam savu personisko brīvību un neesam toleranti pret autoritārām un diktatūras tendencēm. Šāda attieksme ir pretrunā ar Lībijas hierarhisko struktūru. Mēs darām, ko gribam, tiktāl, cik tas neietekmē cita cilvēka pamatbrīvības, bet arābu kolektīvistu sabiedrībā indivīdi rīkojas tā, kā to sagaida sabiedrība. Rietumnieki tic, ka visi ir vienlīdzīgi, pat ja atšķiras sociālais statuss un profesija, bet arābu pasaulē cilvēku nevienlīdzība ir norma. Prezidents nav viens no mums. Nav! Viņš ir īpašs. Sadarbojoties ar lībiešiem, svarīgi saglabāt piezemētu attieksmi un mērenumu. Mums nepatīk cilvēki, kas plātās, bet arābiem ir ļoti svarīgi, ka viņus uzslavē un saka komplimentus. Pārrunu laikā nav prātīgi runāt par politiku, labāk runāt par ikdienas dzīvi. Jūs uzskata par ciemiņu, tāpēc ir jāslavē namatēvs, ar ko plānots bizness. Daļa biznesa izgāžas tieši tāpēc, ka nav pietiekami daudz izrādīta cieņa. Ir jāslavē ēdiens, jāizsaka komplimenti par visu - restorānu, kur notiek pārrunas, mašīnu.
Man bija klients - zviedrs, kam nebija pieņemama šāda attieksme. Viņš uzskatīja - ja, piemēram, birojs nepatīk, tad tā arī jāsaka - neīsti komplimenti nesaskanēja ar viņa iekšējo izpratni. Lībieši viņu sagaidīja kā ļoti cienījamu cilvēku, jo viņš pārstāvēja gaisa kondicionēšanas firmu, kas vēlējās veikt eksportu uz Lībiju. Klimatā, kur temperatūra sasniedz 50 grādus, šīs nozares pārstāvji ir īpaši cienīti. Vīrietis tika pavadīts atpakaļ uz viesnīcu. Bizness neizdevās, jo zviedru pārstāvis nebija pietiekami augstu novērtējis nepieciešamību paust cieņu. Ja vēlaties pelnīt Lībijā naudu, tad nav ieteicams kritizēt politiku vai reliģiju. Biznesa sakari nav tas pats, kas veidot diskusiju grupu - tad paudiet kritisku attieksmi, cik vien vēlaties.
Lībieši ir ļoti mierīgi, nosvērti cilvēki, to pašu viņi sagaida no partnera, pat ja tas prasa daudz laika. Ja runājat par futbolu, varat iekarst un parādīt temperamentu, bet bizness notiek mierīgā gaisotnē. Pieļauju, ka ziemeļvalstīs nereti ir otrādi. Arābiem patīk, ja viņiem izrāda pateicību, un arī viņi paši prot pateikties. Viņi raud kopā un smejas kopā, jo ir viens ar otru saistīti. Visa kodols ir ģimene, un šis modelis funkcionē. Revolūcija bija izdevusies tieši šīs tīklošanas un sakaru dēļ. Runāšanās un paziņu paziņas ir «arābu internets». Ir jāpadomā, ko vēlies - vai nu piekrīti šiem nosacījumiem, pieņem arābu laipnību un izrādi to arī viņiem, vai arī pako somas un brauc mājās.
Ko jūs domājat par revolūcijas notikumu pārraidīšanu TV tiešraidē un tviterrevolūciju?
Lībijas revolūcijas veiksmē sociālajiem tīkliem Facebook, Twitter un internetam kopumā bija izšķiroša loma. Žurnālists Mohameds Nabous nodrošināja saziņu protestu laikā, kad valstī bija apklusināts internets. Viņš pārraidīja informāciju no Bengāzī, nodrošināja diskusiju forumu. Tviterī bija lasāma informācija par kaujinieku virzību, ziņu izplatības ātrums bija ļoti svarīgs, jo varēja reaģēt ātri. Sociālo tīklu nozīme bija neatsverama - arī Lībijas slepenais dienests izmantoja šos resursus, lai uzzinātu pretējās puses plānus.
1973. gadā Muhameda dzimšanas dienā Kadāfi savā piecu punktu ziņojumā pavēstīja, ka tiek mainīti visi esošie likumi un ieviesti šariata likumi. Viņš teica, ka valsts tiek attīrīta no «politiski slimajiem». Vai tagad valsts ir vēlreiz attīrīta no iepriekšējās politiskās sistēmas sērgas?
Kadāfi bija nepakļāvīgs, bet viņš nebija idiots. Tas, ko viņš šajos punktos pateica, bija totalitārisms, un reliģija bija tikai iegansts. Pirms laika bija likumdošanas iniciatīva bargi sodīt tos, kas slavētu Kadāfi režīmu vai kritizētu revolūciju un Nacionālo pagaidu padomi. Protams, tāds likums nevar funkcionēt. Valsts vadītāji gan neskatās ar prieku uz saviem kritizētājiem, bet nedomāju, ka viņus kāds vienkārši ņems un pakārs. Tā lībieši spēlējas ar demokrātijas iespējām, eksperimentē ar iespēju brīvi paust viedokli.
Vai tie, kas piedalījās revolūcijā pērn, jūsuprāt, to darītu vēlreiz?
Noteikti! Baiļu slieksnis ir kļuvis daudz augstāks. Ir pieredzēts revolūcijas impulss. Vēl svarīgāk: revolūcijas mērķi ir sasniegti - ir panākta uzvara. Lai atbildētu uz šo jautājumu, nav jāiedomājas, kā būtu, ja būtu, jo jau pašlaik cilvēki ar Lībijas revolūcijas pieredzi ir devušies uz Sīriju, lai palīdzētu īstenot pārmaiņas tur.