No vakardienas, 27. aprīļa, līdz 30. aprīlim Latgalē notiek Tautas lietišķās mākslas studijas Rēzeknes apriņķa pūdnīki un Rēzeknes novada pašvaldības rīkotās 31. Latgales podnieku dienas. Gan cepļa kurināšanas un atvēršanas pasākumi, gan podnieku jaunāko darbu kopizstāde, kas šoreiz tiks atklāta 30. aprīlī Latgales Kultūrvēstures muzeja jaunajā piebūvē Rēzeknē, ir nozīmīga pašu podniecības tradīciju turpinātāju mākslinieciskās izaugsmes parāde un - kas būtiski - satikšanās aci pret aci ar savas produkcijas potenciālajiem pircējiem.
Pašiem savs riļņīks
«Līdz mālam ir jāizaug,» Dienai teic slavenās Ušpeļu keramiķu dzimtas turpinātājs TLMS Rēzeknes apriņķa pūdnīki vadītājs Andris Ušpelis. Iespējams. Savā aizrautīgajā tieksmē sekot augstajām ēšanas kultūras manierēm rietumos un cenšoties izzināt, kuras dakšiņas, kādā izmērā un secībā ir liekamas no šķīvja pa labi vai pa kreisi, aizvien straujāk garām aizslīd brīnumains fakts, ka katram mūsu pašu Latgales podnieku darinātajam traukam jau kopš sendienām ir specifisks lietošanas nolūks. Vāraunieks - pods ēdiena vārīšanai -, piena pods, pārinieks - trauks diviem atšķirīgiem ēdieniem -, medaunieks - medus vai ievārījuma glabāšanai -, vazaunieks - puķupods - un, piedodiet, riļņīks - ar sirdi un mīlestību darināts māla naktspodiņš. Redziet, cik izkopta sadzīves trauku kultūra bijusi mūsu senčiem!
Latgales Kultūrvēstures muzeja māksliniece un muzeja keramikas ekspozīcijas Māla un uguns pārvērtību radīts brīnums koncepcijas autore Inese Dundure uzskata, ka ir divi galvenie iemesli, kāpēc Latgales keramika nekad neaizstās to ķīniešu un vēl nezin kādas izcelsmes ražojumu klāstu, kas atrodams «vidējā latvieša» virtuvē: «Pirmkārt, tas ir cenas jautājums - no lētu materiālu traukiem cilvēki nekad neatteiksies. Otrkārt, tas ir liels darbs katrā ģimenē, lai bērni pārņemtu savu vecāku tradīcijas sadzīvē. Arī tik vienkāršu paradumu kā zupas ēšana no māla bļodiņas.» Māksliniece teic, ja gadoties redzēt keramikas meistaru, kurš sadzīvē lieto plastmasas traukus, viņa labāk izvēlas doties pie cita meistara.
Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Keramikas nodaļas pedagoģe Vita Borisa uzskata, ka ir divu tipu cilvēki: vieni ir tie, kas novērtē trauku kā estētisku vides objektu, un otri, kuri izvēlas traukus, kas neplīst. Viņa uzsver, ka būtiska ir vide, kurā trauks atrodas: «Tādā daudzstāvu namiņā ar divām kvadrātveida istabām, kas pieblīvētas ar mantām, cilvēks, pat ļoti gribēdams, nevar atļauties lielu māla trauku.»
Eņģelīšu briesmas
Andrim Ušpelim mājās uz galda stāv tējas krūze, ko lieto kopš tiem laikiem, kad viņa tēvs - ievērojamais keramiķis Pēteris Ušpelis (1950-2003) - pirmo reizi devās ciemos pie sievas vecākiem. «Mēs joprojām to lietojam, un tas ir pilnīgi pašsaprotami, ka šai krūzei vienmēr ir jābūt uz galda,» apgalvo keramiķis. A. Ušpelim patīk lietot pašdarinātas dzeramkrūzes, kuru tilpums ir litrs. Cilvēki prasa, lai uztaisa mazāku, taču viņš ir nepiekāpīgs: «Taisu tādas krūzes, kādas pats lietoju. No rīta padzeries, acis izbolās, un var visu dienu strādāt!»
Uz pircēju izteiktajām vēlmēm sevišķi nevarot paļauties, citādi «keramiķi var aiziet līdz eņģelīšiem, zvaniņiem un svečturīšiem, kas atgādina apgāztu dezodoranta flakona vāciņu», saka Andris. No Latgales podniekiem, kas piecās studijās (TLMS Rēzeknes apriņķa podnieki, TLMS Daugava, LKF kopa Pūdnīku skūla, A. Paulāna TLMS un Ludzas Amatniecības centrs) kopā ir 30-40, desmit procenti iztiku spēj nopelnīt tikai ar podniecību, pārējie strādā arī citās jomās. «Arī tas ir ļoti labi,» uzskata Andris, norādīdams, ka podniekiem darba un pieprasījuma netrūkst, spēj tikai ražot. Ko tad cilvēki pērk? Andrim parasti prasa neierastas, lielas un darba un laika ietilpīgas lietas, piemēram, grīdas vāzes, svečturus deviņām un vairāk svecēm, visdažādākās bļodas, arī servīzes. Patīkami pārsteidz, ka ir interese arī par vecās tradīcijas traukiem: ķērnēm, pāriniekiem, pārošiem utt. «Es taisu visu, jo man ir interesanti, un, ja tas patīk vēl kādam, esmu tikai priecīgs,» atzīst keramiķis.
Apaļums un taisnums
Mudināts atbildēt, kāpēc ir labi ikdienā lietot māla traukus, A. Ušpelis sākumā noteic, ka neesot pareizi nevienam aizrādīt, redz, jūs ne tā darāt, tomēr savas priekšrocības mālam ir: «Viņš ir mums zem kājām. Cilvēki lieto to, kas viņiem apkārt. Tāpēc māls, tāpēc koks un pinumi. Pasauli ne ar ko vairs nepārsteigsim. Pamēģini atrast savu šajā apaļumā vai taisnumā.» Māls darbojas arī kā termoss, jo saglabā siltumu. Piemēram, Latvijas suvenīru suvenīrs Rīgas balzams vēl joprojām tiek pildīts māla pudelē. Tātad arī šķidruma glabāšanā mālam ir īpaša nozīme. Galvenais - podnieku rokām darināts trauks būs tikai vienā eksemplārā. Kā māla trauka mīnusu var minēt trauslumu. Emaljas bļodas, protams, ir triecienizturīgākas. Podus joprojām no ārpuses apstrādā ar svina glazūru, taču A. Ušpelis apgalvo, ka, dedzinot trauku augstā temperatūrā, no svina pāri nekas nepaliekot. «Ārpusē tas ir nepieciešams, citādi neizdotos panākt tādu plūdenumu, savukārt trauka iekšpusē svina glazūra netiek lietota vispār, keramiķi arvien vairāk sāk strādāt ar pārtikas glazūrām,» viņš skaidro. Keramiķis - ar augstāko izglītību vai bez tās - savu darbību vairāk vai mazāk uztver kā mākslu. Darboties motivē eksperimenti ar formu, krāsu, faktūru. Piemēram, A. Ušpelim ilgu laiku bijis izaicinājums iegūt perfekti apaļu formu. Podniekiem ir būtiski, ka ik gadu pie viņiem atbrauc, piemēram, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, kurš atklāti spēj pateikt ne tikai «smuki un skaisti podi», bet arī: «Klausies, vecīt, šoreiz tev nav izdevies.»