Atklāj patiesību
Kara pēdējos mēnešos visās frontēs, kur cīnījās latviešu leģionāri, valdīja īsta elle, tāpēc ziņojumus par kauju gaitu komandieri nerakstīja un tajos netrūkst neprecīzu ziņu par dzīvajiem un kritušajiem. Lielākoties ieraksti vēsta, ka karavīri pazuduši bez vēsts. Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) savulaik no Nīderlandē dzīvojošas privātpersonas nopirktajos dokumentos par Latviešu leģiona 15. divīziju var atrast ierakstu par 33. artilērijas pulka 2. baterijas komandieri virsleitnantu Kārli Puriņu, kurš it kā pazudis bez vēsts. Patiesībā K. Puriņš dzīvojis Anglijā, kur miris 2009. gada pavasarī, pastāstīja A. E. Feldmanis. Arhīvā atrasti arī traģiski stāsti par karavīriem, kuri gājuši bojā 1945. gada 9. maijā, kad karš jau bija beidzies. 43 mapes ar dokumentiem par 15. divīziju valsts par 45 000 latu iegādājās 2006. gadā, un materiāli nonāca LVVA.
Meklē dienasgrāmatā
Nesen Nīderlandē atrasta kāda latviešu leģionāra dienasgrāmata, kuras kopija nonākusi Okupācijas muzejā. Rakstītais ir datēts, sākot ar 1944. gada 21. augustu. Dienasgrāmata atrasta kādā lauksaimniecības fermā netālu no Vācijas robežas. Fermas īpašniece 1945. gadā apcietināta kopā ar sešiem dezertieriem latviešu leģionāriem, kurus viņa slēpusi savā īpašumā. Fermerei nāves sods nav izpildīts, bet karavīri it kā nošauti. «Dienasgrāmatā atradām divus zīmīgus pavedienus, kuri arī palīdzēja noskaidrot rakstītāju. Autors vairākās vietās katra mēneša 21. datumā piemin savu dēlu Gunāru, atzīmējot viņa dzimšanu. Šajā datumā karavīrs arī laulājies ar sievu Zelmu. Tā kā dienasgrāmatā minēts dēla Gunāra vecums, varējām izsecināt viņa dzimšanas gadu un mēnesi. Pārbaudot dienasgrāmatā minētās Rīgas adreses, laimīgas sakritības gadījumā atradām Zelmas kundzi. Nekavējoties ierakstījām videoliecību, kurā noskaidrojām patiesību. Dienasgrāmatas autors bijis Jānis Dāvids, dzimis 1910. gadā. Izrādās, vācu žandarmi viņu nenošāva, jo pēkšņi sākās sabiedroto aviācijas uzlidojums, kurš piespieda šāvēju komandu panikā bēgt. Izglābušies arī citi karavīri, bet nav zināms, cik. Atgriezies Latvijā, Jānis Dāvids strādāja mēbeļu kombinātā Sarkandaugavā un gāja bojā 1976. gadā nelaimes gadījumā darbavietā,» stāsta A. E. Feldmanis. Viņš cer, ka izdosies savākt ziņas par citiem dienasgrāmatā minētajiem leģionāriem, kuri visi varētu būt dzimuši ap 1910. gadu.Tie ir pavārs Drēviņš, Porga, Grīnbergs, Gulbis, Tērauds, Kārkliņš, Brūderis, Vilks un tulks Linde, kurš it kā bijis mācību spēks Latvijas Universitātē, kā arī spēlējis klavieres un ērģeles. Par šo karavīru likteņiem nekas nav zināms. Vaicāts, kā J. Dāvids izglābās no Staļina režīma represijām, A. E. Feldmanis atzīst - šos cilvēkus paglābis tas, ka viņi nebija apguvuši militārās mācības, bet, visticamāk, tika nodarbināti ierakumu rakšanā.
Joprojām ir gana daudz leģionāru radinieku, kuri ar Okupācijas muzeja starpniecību meklē liecības par saviem tuviniekiem. Muzejs savācis ap 2000 videoliecību, tostarp 600 leģionāru atmiņu stāstu dokumentējumus, kurus par vērtīgu avotu uzskata vēsturnieki arī citur pasaulē.