Tomass pa ceļam aizrautīgi stāsta par Igauniju, par Tallinu un tās vēsturi. Seniors brīvi runā latviski - Latvijā viņš pavadījis dzīves lielāko daļu. Vaicāts, vai vecumdienās neilgojas pēc dzimtās zemes un neplāno atgriezties Igaunijā, dzīvespriecīgais kungs kļūst domīgs. Par dzīves plānošanu viņam ir savs ieskats: «Dzīvē daudz ko var plānot, bet apstākļi un situācijas visu veido un pārveido citādi. Piekrītu teicienam - kas likteņa lemts, tas arī notiks. To jau man tēvs, izejot cauri karam un daudzām eksistenciālām situācijām, mācīja.»
Kas veido cilvēkus
Taujāts, vai starp senioriem Latvijā un Igaunijā manījis kādu jūtamu atšķirību, Tomass Kalda saka - tādas īpašas nav, taču starp baltiešu un skandināvu senioriem gan tā ir ievērojama. «Materiālā situācija veido cilvēkus un viņu domāšanu. Bet pieeja dzīvei, attieksme pret to gan ir atkarīga tikai no paša cilvēka. Es izvēlos pozitīvu attieksmi,» apgalvo Tomass Kalda.
Viņš audzis četru bērnu ģimenē un neslēpj - liktenis nav bijis no vieglajiem. Tēvs - profesionāls virsnieks - karā piedalījies nepareizajā pusē, vācu armijā. Laimīgā kārtā ģimene nav bijusi izsūtīta, taču līdz 1956. gadam, kad bijušajā Padomju Savienībā tika izsludināta vispārējā amnestija, ģimene dzīvojusi nemitīgi slēpjoties, mainot dzīvesvietas. «Vecāku piemērs - izdzīvot, izglābt ģimeni, pastāvēt vienam par otru, bija svētīgs un pamācošs,» saka Tomass. Pēckara gados dzīvojuši arī kādā klusā, nomaļā vietā meža vidū pasta kantora mājā. Tēvs strādājis par mežsargu, māte telefoncentrālē. «Mammai bija daudz brīva laika, un viņa varēja nodarboties ar bērniem. Pateicoties viņai, jau trīs gadu vecumā iemācījos burtus, piecos gados sāku lasīt grāmatas un sešu gadu vecumā lielāko daļu mājas bibliotēkas jau biju pārlasījis,» atceras seniors. Tomasa kungs nesūkstās par pārdzīvotām grūtībām, tajās saskatot un uzsverot ieguvumus. «Lielais dzīves pluss, kaut arī bēguļojot, bija iespēja bērnību pavadīt tīrā vidē. Redziet, pozitīvo dzīves filosofiju nevar dabūt gatavu vienā mirklī, tā veidojas dzīves gaitā, bet balstās uz vecāku un vecvecāku pieredzi.»
Tas bija Bītlu laiks
Latvijā Tomass Kalda nonācis, sākot studēt Rīgas Politehniskajā institūtā, bet palicis te darba dēļ - viņa specialitātē, kas saistīta ar ražošanas procesu automatizāciju un kompleksu mehanizāciju, darbavietas izvēles iespējas nebija plašas. «Igaunijā, sākot meklēt darbu, pirmais jautājums vienmēr bija: vai jums ir Tallinas pieraksts? Man nebija. Vienīgi rūpnīcai Dvigateļ bija kopmītnes, tur sāku strādāt par konstruktoru. Rūpnīcā bija ļoti augsta līmeņa ražošana, izgatavoja detaļas kosmiskajai, militārajai nozarei. Tā bija slēgta rūpnīca, lai pārvietotos no viena ceha uz otru, bija vajadzīga speciāla atļauja,» stāsta Tomass Kalda. Savas biogrāfijas dēļ jaunais speciālists bieži izsaukts uz pārrunām. «Turklāt pēc studijām man bija gari mati - tas taču bija Bītlu laiks! Klausījāmies arī Vladimiru Visocki. Reiz mani ēdnīcā ieraudzīja direktors. Uzreiz izsauca: padomju speciālistam gari mati nedrīkst būt! Atbildēju: tas ir privāts jautājums. Nākamajā dienā jau bija jāiet uz 1. nodaļu, kas tolaik rūpnīcā bija VDK līdzīga institūcija. Man regulāri bija jābūt 1. nodaļā. Bet matus nenogriezu. Kad jau devos uz aspirantūru, mani atkal izsauca un piekodināja, lai nekad nenāku atpakaļ uz šo rūpnīcu. Lai karjeru sev taisu citā vietā,» tagad pasmaida Tomasa kungs. No matiem viņš šķīries, kad gājis prom no rūpnīcas - nodzinis pavisam. Bet Bītli sirdij tuvi joprojām. Tagad, senioru gados, Tomass Kalda klausās arī klasisko mūziku, bet savas muzikālās dotības vislabāk varot izpaust, izdziedoties Latvijas igauņu biedrības korī. «Dziedam dzīvespriecīgas dziesmas - tautas dziesmas, ir arī kaut kas no vieglāka žanra.»
Paļaujas tikai uz sevi
Kam šajā dzīvē tic Tomass Kalda? «Ticīgs neesmu, bet domāju, ka ir kāds augstāks spēks, kas mūs vada.» Tomēr visvairāk dzīvē seniors paļaujas pats uz saviem spēkiem. «Ķīniešu filosofijas pamatā ir pats cilvēks - vispirms jāveido pašam sevi gan garīgā, gan materiālā, gan fiziskā nozīmē. Pēc tam nākamais aplis ap tevi ir tuvākie cilvēki, lai viņiem viss būtu labi. Tas ir dzīves kodols - ja pašam būs labi, pats būsi ar sevi apmierināts, arī tuvākajiem būs labi,» uzskata seniors, kura dzīves prioritāte pašlaik ir nodrošināt saviem skolas vecuma bērniem labu izglītību. Ģimene dzīvo Igaunijā, un ikdienā saziņa ar atvasītēm notiek caur skaipu. Vaicāts, kad vieglāk skolas vecuma bērnus audzināt - zaļā jaunībā vai sirmu galvu, Tomass brīdi klusē. «Vecumā grūtāk. Bet galvenais jau ielikt bērnam spēju patstāvīgi analizēt dzīvi. Svarīga arī vide, kurā bērns mācās un dzīvo,» uzskata Kaldas kungs. Viņš pats atminas, ka 1. klasē uz skolu gājis kājām, divus trīs kilometrus - tas devis pirmo fizisko rūdījumu. Vēlāk, jaunībā, Tomass Kalda nodarbojies ar boksu, ar motokrosu. Tas bijis nākamais rūdījums. «Boksa pieredze vispār dod lielas priekšrocības - skatoties uz jebkuru cilvēku jebkurā situācijā, zini, ka spēj viņu «izslēgt». Jaunam cilvēkam tas dod zināmu pašpārliecību. Ļoti vērtīgi. Un šī pieredze saglabājas uz mūžu gluži kā prasme braukt ar riteni.» Tieši senioru gados fiziskais rūdījums palīdzot turēt muguru staltu - Tomass vingro, nodarbojas ar jogu, arī slēpo, kaut 2004. gadā piedzīvojis smagu kājas lūzumu. «Dzīvē viss notiek pēkšņi. Var plānot, bet nāk situācijas un aizved pa citu ceļu. Taču arī vissliktākajā situācijā var saskatīt kādu labu iespēju, kuru līdz šim neesi pamanījis,» uzsver Tomass Kalda.
*Dzīvosim draudzīgi! - krievu val.