Par imitācijām negribētu dēvēt virtuālās sarunas, saraksti un lasīšanu. Laiks iet, un stacionārais telefons, enciklopēdijas izkonkurē citi verķi. Kad draugi saka - atkal tu esi tviterī, kas ir, ar mājiniekiem negribi parunāties? -, atbildu, ka visa mani interesējošā informācija diemžēl nav tuvajos cilvēkos. Tviterī ir daudz saistoša: sākot no gada labākajiem foto presē, beidzot ar unikālām ziņām medijos. Apkārtējie labprāt uzklausa, ko esmu izlasījusi kolēģa Zemberga tvītos no Vankūveras. Jā, tieši tviterī visātrāk uzzināšu, kā jūtas Miņins. Portālā to varēs lasīt vēlāk, avīzē - vēl vēlāk. Tviteris gan neapmierina visas manas virtuāli sociālās vajadzības. Tam izlīdz Skype, kur sastopama lielākā daļa manas ģimenes un draugu. Ieraugot zaļu bultu, redzu - visi pie vietas. Visi mājās. Sirdsmiers. Savukārt man - amortizēta vainas apziņa, ka ikdienā nesanāk satikties. Šādi esmu sasniedzama. «Maldīga sajūta. It kā esi ar tiem cilvēkiem kopā, bet faktiski jau neesi,» tuvs draugs stāstīja savu pieredzi ar Skype. Reāli viņš ar kādu kontaktējoties reti, tikai uzmetot skatu, kurš ir online, kurš ne. Laikam būšot jānoņem funkcija, ka Skype ieslēdzas līdz ar datoru, bet tikai tad, kad vajag.
Kad man pārmet, ka pārāk bieži esmu pie datora, saku - toties tas nav seriāls, bet kontakts ar cilvēku. Vasarā darbdienā mēdzu ar draugiem aizbraukt līdz jūrai vai izmest riņķi ar velosipēdu, bet ziemā darbdienās esmu par virtuālajām sarunām - negribu maksāt par transportu un kafiju. Esmu zvērināta velosipēdiste, kura pieradusi par pārvietošanos Rīgā nemaksāt. Toties labu nedēļas nogali pie dabas ar draugiem vērtēju augstāk par jebkādiem tīmekļiem un vietnēm.
Nesen secināju, ka kontaktējos ar cilvēkiem krietni vairāk nekā pirms gadiem desmit. Tad man bija tikai Yahoo e-pasts. Taču nu sāku veikt virtuālo higiēnu - mazāk viesoties savos tīklos. Tagad apkārtējie ievērojuši, kur un ap cikiem esmu virtuāli sasniedzama.