Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Būsim godīgi – šī ir elite. Intervija ar pianisti Diānu Zandbergu

Galvenais ir personības rakurss. Pianiste Diāna Zandberga stāsta par savu nesen iznākušo monogrāfiju, kas ir veltīta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedras vēsturei.

Ja būtu jāizvēlas kodolīgs moto, tas būtu: variācijas – portreti. Personību portreti ir pirmajā vietā – atklāj monogrāfijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedra (1919–2019) autore pianiste Dr. art Diāna Zandberga. "Monogrāfijas pamatā ir pētījums par Latvijas profesionālās klavierspēles vēsturisko attīstību simts gadu laikā, izceļot un portretējot personības, kas strādājušas Latvijas Konservatorijas Klavieru nodaļā, vēlāk – Latvijas PSR Valsts konservatorijas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedrā. Šajā darbā pirmo reizi izskatīti un sistematizēti pieejamie avoti un literatūra, kas attiecas uz institūcijas mācību un koncertdarbību atšķirīgos vēsturiskajos periodos, kā arī apkopoti Klavieru katedras pedagogu radošās un pedagoģiskās darbības sasniegumi," viņa paskaidro grāmatas anotācijā.

Pie monumentālā pētījuma, ko ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Latvijas Klavieru skolotāju asociācijas finansiālo atbalstu laidusi klajā izdevniecība Musica Baltica, Diāna Zandberga ir strādājusi piecus gadus. Darba gaitā viņa intervējusi vairākas latviešu pianistu paaudzes Latvijā un ārvalstīs. Grāmatā izmantoti Latvijas Valsts arhīva, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas arhīva materiāli un publikācijas presē. "Tā ir rūpīgi, ar mīlestību veidota grāmata, kas reizē ciena mūsu priekšteču paveikto un kalpo mūsdienām un nākotnei. Tās bagātība ir personību portretējumi, detalizēti dokumentāls un saistošs izklāsta veids," Diānas Zandbergas veikumu slavē grāmatas rosinātājs JVLMA Klavieru katedras vadītājs, profesors Juris Kalnciems. Savukārt monogrāfijas zinātniskais redaktors Dr. habil. art. Jānis Torgāns uzsver: "Datu, ziņu, viedokļu, vērtējumu milzīgais vairums veido šo gadsimtu aptverošo spoguļojumu iespaidīgi, monolīti un arī personiski. (..) Lai katrs atrod sevi interesējošo, bet gala iznākumā gūst priekšstatu par jomas attīstību kopumā."

Diāna Zandberga ir viena no aktīvi koncertējošajām latviešu pianistēm. Viņa ir uzstājusies Eiropas valstīs, Kubā un ASV, kā arī ieskaņojusi vairākus albumus. Nozīmīga vieta pianistes programmās atvēlēta latviešu mūzikai, viņa ir daudzu jaundarbu pirmatskaņotāja.

Absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju, kurā studējusi pie profesora Jura Kalnciema, viņa papildinājusi meistarību Eiropas Mūzikas akadēmijā Erbā (Itālijā) pie Lazara Bermana un Granadosa-Maršala akadēmijā Barselonā pie leģendārās spāņu pianistes Alisijas de Laročas. Pēc maģistra studijām JVLMA sekoja studijas doktorantūrā pie profesoriem Jeļenas Ļebedevas un Sergeja Osokina, 2014. gadā iegūts mākslas zinātņu doktora grāds par pētījumu Klavierfaktūras vēsturiski stilistiskā attīstība un tās izpausme latviešu mūzikā. Diāna Zandberga ir JVLMA Klavieru katedras mācībspēks, kā arī darbojas Latvijas Klavieru skolotāju asociācijas valdē.

Grāmatu iepazinusi elektroniskajā formātā, varu vien piesardzīgi apjautāties – vai tā ir ļoti smaga?

Grāmata ir liela un smaga, 320 lappušu biezos vākos un ar daudziem pielikumiem sīkā drukā. Sapakotas pa piecām grāmatām kastē, knapi varēju pacelt. Pielikumu ir tiešām daudz: avotu saraksts, personu rādītājs. Starp citu, esmu izmantojusi daudzas jūsu veidotās intervijas un rakstus par mūsu pianistiem un pianistu konkursiem. Atradu pat vēl 1984. gadā publicētu interviju. Jūsu citāti grāmatā redzami vairāk nekā desmit dažādās lappusēs. Esat ļoti daudz rakstījusi par pianistiem.

… tas man pašai sen aizmirsies.

Arhīvi un preses izdevumi neaizmirst. Visu apkopot un izpētīt bija elles darbs. Sakārtoju visu katedras docētāju sarakstu pa šiem simt gadiem, apkopojot ziņas par visiem 55 pasniedzējiem – kurā gadā un kādā amatā kurš ir ievēlēts. Šis saraksts ir atsevišķā pielikumā. Visgrūtāk bija izveidot visu simt gadu absolventu sarakstu. Lasīju Jāzepa Vītola norādes, pasvītrojumus dokumentos, kurus tolaik sekretārīte vēl rakstīja ar roku.

Darbu vēl vairāk sarežģīja tas, ka latviešu valodā sieviešu uzvārdus rakstīja vīriešu dzimtē, turklāt precoties viņas uzvārdu mainīja, un precējās viņas nepārtraukti. Sievietes mēdz precēties pat trīs reizes un katrreiz maina uzvārdu… Kad tuvojās grāmatas nodošanas termiņš, uz pusotru gadu pat aizvēru klavieru vāku. Monogrāfiju pabeidzu pagājušā gada sākumā, tieši tajā vakarā, kad Mūzikas akadēmijā notika simtgades salidojums.

Grāmatā ir aptverts vesels gadsimts. Tas pluinīts dramatiskos laikmetu griežos: konservatorijas dibināšana tikko dzimušā neatkarīgā valstī, divi kari, šodiena atjaunotajā brīvvalstī.

Visām trim grāmatas nodaļām ir arī pamatīgs kopsavilkums angļu valodā. Grāmata veidota trijās daļās atbilstoši trim vēsturiskajiem posmiem: no Latvijas Konservatorijas paša sākuma (1919) līdz Otrajam pasaules karam (ieskaitot 1944. gadu), padomju okupācijas periodā līdz 1990. gadam, no 1990. gada līdz mūsdienām neatkarīgajā Latvijā (līdz 2019. gadam). Otrā daļa ir visapjomīgākā.

Cik paradoksāli – ar 2020. gadu sākas pilnīgi jauns laikmets. Saistībā ar Covid19 pandēmiju un attālināto apmācību atkal viss mainās! Man jau šķiet, ka šādas grāmatas neraksta pats autors, bet viss, tāpat kā mūsu dzīve un vēsture, tiek kārtots no augšas. Katras nodaļas sākumā ir vēsturiskais apskats tā, lai veidotos plaša laikmeta panorāma – kopaina un galvenie notikumi. Seko personālijas, bet katras daļas noslēgumā ir aplūkots mācību darbs un koncertdarbība.

Īpaši intriģējošs šķiet virsraksts "Klavieru nodaļas sākotne Jāzepa Vītola Variāciju-portreju gaismā".

Tas ir unikāls fakts augstskolu vēsturē, ka rektors uzdāvina pedagogiem viņu muzikālos portretējumus. Pēc veiksmīgi aizvadītā pirmā mācību gada 1920. gada vasarā Latvijas Konservatorijas rektors komponists Jāzeps Vītols sveica klavierspēles pedagogus jaunajā mācību iestādē, attēlojot viņus savās Variācijās-portrejās op. 54. Šajā skaņdarbā sniegts ne tikai katra mācībspēka psiholoģiskais raksturojums, bet arī būtiskas katra pianista spēles iezīmes. Galvenā tēma katrā variācijā iegūst atšķirīgu žanriskumu, kas pasvītro portretējamo spilgtākās īpašības.

Konservatorijas pirmsākumos, 1919./1920. mācību gadā, Klavieru nodaļā strādāja astoņi pasniedzēji: Marija Žilinska (līdz 1920. gadam), Anna Ašmane (līdz 1921. gadam), Veronika Asere (Assere, līdz 1921. gadam), Hanss Šmits (līdz 1923. gadam), Helēna Gubene-Zandere (līdz 1926. gadam), Annija Sokolovska (līdz 1932. gadam), Bonifācija Roge (Rogge, līdz 1934. gadam), Pauls Šūberts (Šuberts, līdz 1945. gadam). Jau 1920. gadā darbu sāka Ludmila Gomane-Dombrovska (strādāja līdz 1944. gadam), Nikolajs Dauge (līdz 1927. gadam; 1940/1941; 1945–1962) un Arvīds Daugulis (1920– 1940, 1944–1951). 

Šiem pedagogiem bija liela nozīme Latvijas klavierspēles skolas attīstībā pirmās neatkarīgās Latvijas Republikas laikā. Variācijās-portrejās Jāzeps Vītols mēģināja parādīt šīm personībām raksturīgāko. Komponists un kritiķis Jānis Zālītis (1884– 1943) atzinis: " Vītola muzikālie portretējumi ir patiesi zīmīgi un atjautīgi." Nesen nospēlēju šīs variācijas Mūzikas akadēmijas 101. jubilejas koncertā un noteikti spēlēšu arī jaunajā, grāmatas prezentācijai veltītajā programmā, kad atkal būs iespējams uzstāties koncertos klātienē.

Vai esat arī atminējusi, kurš ir kurš?

Vītols pats to ir norādījis un sagrupējis – sākumā ir Maskavas konservatorijas absolventi, piemēram, Nikolajs Dauge un Helēna Gubene-Zandere. Maskavas konservatorijas arhīvā atradu, ka viņa ir Igumnova klases absolvente. Viņa bija mūsu senatora Aleksandra Gubeņa sieva. Viņš bija parakstījis memorandu par Kārļa Ulmaņa varas atjaunošanu, un, ienākot padomju armijai, ģimenei 1944. gadā nācās bēgt no Latvijas.

Esmu ārkārtīgi daudz lasījusi gan par mūziku, gan komponistiem un izpildītājmūziķiem, par viņu dzīvi un laiku. Vienmēr esmu gribējusi vairāk uzzināt par skaņdarbu, tā autoru, tapšanas apstākļiem un saknēm. Loģisks turpinājums bija disertācija, kurā pētīju klavieru faktūru dažādos laikmetos. Tas bija sistemātiskās muzikoloģijas darbs, kurā profesores Jeļenas Ļebedevas vadībā izpētīju faktūru no angļu vērdžinelistiem līdz mūsdienām un tikai tad varēju ķerties pie latviešu klaviermūzikas. Man šis darbs ievilkās uz desmit gadiem, jo paralēli aktīvi koncertēju, braukāju un studēju ārzemēs.

Vispirms latviešu klaviermūzika, pēc tam latviešu pianisma skola simt gados. Atslēgas vārds ir Latvija?

Mana dzīves tēma laikam tomēr ir latviešu klaviermūzika. Esmu jau sākusi par to domāt un apkopot informāciju monogrāfijai par latviešu komponistiem klaviermūzikas kontekstā. Tas būtu jau pavisam nopietns darbs desmit nākamajiem gadiem. Kopā ar JVLMA emeritēto profesoru Jāni Torgānu jau domājam par monogrāfijas rakursu. Viņš arī ļoti palīdzēja sakārtot šīs tikko izdotās grāmatas materiālu. Jānim Torgānam janvāra beigās bija 79. dzimšanas diena, bet viņam ir bērna acis. Esmu sapratusi, ka cilvēkiem nav vecuma. Viņš mirdz. Viņa smaids ir tik gaišs, un viņš ar lielu interesi seko līdzi visam jaunajam. Tas ir apbrīnojami. Sadarbojoties esam ļoti sadraudzējušies, satuvinājušies.

Kā radās ideja un apņemšanās izpētīt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedras darbību simt gados?

Pabeigusi rakstīt disertāciju, biju eiforijā. Tieši tad piezvanīja Klavieru katedras vadītājs Juris Kalnciems. Viņš piedāvāja lasīt pianisma vēsturi un ieteicās, ka būtu interesanti veikt šādu pētījumu Mūzikas akadēmijas simtgades kontekstā. Mani vienmēr ir vilinājusi vēsture, tā ir noslēpumaina, interesanta lieta, kas ievelk.

Uzreiz pēc tam, kad biju aizstāvējusi disertāciju, man izveidojās brīnišķīga sadarbība ar Budapeštā un Grācā strādājošo baltvācu izcelsmes klavierspēles profesori Annamariju Bodokai-Krauzi. Viņas tēvs Ralfs Krauze bija Ungārijas vēstnieks pirmskara Latvijā. Rezultātā uzrakstīju pētījumu par Latvijas un Ungārijas vēsturiskajām attiecībām, īpaši pievēršoties kultūrai un mūzikai. Arī tas bija pamatīgs arhīvu darbs. Šis pētījums ir publicēts krājumā Latvijas Mūzikas akadēmijas raksti. Man tas pavēra arī jaunas koncertēšanas iespējas, kontaktus, paplašināja redzesloku.

Sākot darbu pie monogrāfijas, vēl neapzinājos, cik plašs darbs tas būs. Pirmoreiz atnākusi uz Latvijas Valsts arhīvu, vispār nesapratu, ko īsti tur gribu. Esmu pateicīga arhivārei muzikoloģei Anitai Krastiņai, kura man lēnām, pacietīgi visu parādīja un izstāstīja. Nedēļām sēdēju arhīvā Bezdelīgu ielā. Bija tik aizraujoši lasīt gan paša Vītola vēstules rokrakstā, gan iedziļināties pianistu pedagogu un viņu talantīgāko audzēkņu likteņos. Pamazām iegrimu tajā visā arvien dziļāk. Vienlaikus arī sapratu, ka to nav iespējams aprakstīt vienā grāmatā.

Pirms sāku rakstīt monogrāfiju, man bija liels pārtraukums no domām par Latviju. Desmit gadu studēju citur – Itālijā pie Lazara Bermana un Spānijā pie Alisijas de Laročas. Mācoties pie tādiem pasaules līmeņa māksliniekiem, izveidojās cits redzesloks un cits skatījums uz profesiju. Līdz ar to es jau ar citām acīm pētīju latviešu profesionālās klavierspēles skolas pirmsākumus, avotus, attīstību un sasniegumus.

Bija ārkārtīgi interesanti izzināt periodu līdz Otrajam pasaules karam. Man izdevās dabūt personiskas vēstures liecības, jo vēl bija dzīva lieliskā, ilggadējā pianiste Vilma Cīrule, kura man daudz stāstīja gan par sevi, gan par akadēmiju kara laikā, gan par savu profesoru Paulu Šūbertu un daudziem laikabiedriem. Pēdējo reizi sazvanījāmies vēl divas nedēļas iepriekš, pirms viņa aizgāja mūžībā. Visgrūtāk bija ar padomju laikiem, bet tas ir atsevišķs stāsts.

Kas bija raksturīgs padomjlaiku klavierskolai?

Padomju Savienībai bija milzīgas ambīcijas, vajadzēja spožus lielo starptautisko konkursu laureātus. Šis periods šķita neaptverams, jo Klavieru nodaļa bija ārkārtīgi liela. Nevis kvalitatīvi, bet kvantitatīvi. Tajā strādāja vairāki desmiti atšķirīga līmeņa pedagogu un dažu gadu bija pat vairāk nekā trīsdesmit absolventu. Milzīga bija arī neklātienes nodaļa. Latvijas PSR Valsts konservatorijā stājās jaunie mūziķi no visas PSRS, bija ārkārtīgi liels konkurss. Bet vēl jau bija arī politika, čekas klātbūtne un intrigas, kas sabojāja likteņus. Šo pusi savā autobiogrāfiskajā grāmatā spilgti aprakstījusi pianiste Jautrīte Putniņa, kura to izjuta uz savas ādas. Viņa nebija vienīgā, kura līdzīgi tika izslēgta no aprites. Bet tas nav galvenais.

Kas ir galvenais?

Personības rakursi. Uzzināt, cik tie ir interesanti. Man bija pieejami pilnīgi visi materiāli. Daudz ko arī nedrīkstu izpaust. Burvīgi ir rakstīt par dzīviem cilvēkiem – iespēja ieskatīties viņiem acīs, uzklausīt viņu stāstus, arī noslēpumus. Iespēja izprast, iekāpt izcilo profesoru kurpēs, paskatīties uz notiekošo no viņu skatpunkta ir brīnišķīgi. Būsim godīgi – šī ir elite. Ļoti talantīgi, darbaspējīgi cilvēki, kuri mīl savu profesiju un attīstās visu mūžu. Kontaktēšanās ar viņiem ir liela bagātība. Tā pamazām sakārtojas fakti un grāmata uzrakstās. Pašai savs viedoklis? Ne mani tas interesē, ne citus. Tikai apkopojot faktus, veidojas kopaina.

Žēl, ka vairs nebija iespējams iekāpt Ilzes Graubiņas (1941–2001) un Teofila Biķa (1952–2000) kurpēs.

Ar Teofila Biķa kurpēm izdevās labāk, jo pēc viņa nāves tika savākti un apkopoti milzīgi materiālu kalni. Manās rokās nonāca visu viņa audzēkņu rakstītās atmiņu esejas. Par Graubiņu gan ir ļoti žēl. Tāda pasaules līmeņa māksliniece būtu pelnījusi monogrāfiju.

Padomjzeme "spieda" uz medaļām gan sportā, gan mūzikā. Tomēr atjaunotajā Latvijā konkursu laureātu mums ir vairāk.

Runājot konkrēti par Latvijas Mūzikas akadēmijas studiju laikā gūtajiem panākumiem, jāsaka – lielo, nozīmīgāko konkursu lauru nemaz tik daudz nav. Izceļas Armanda Ābola spožā uzvara 18. Marijas Kanalsas Starptautiskajā pianistu konkursā 1992. gadā. Viņš tobrīd bija Ilzes Graubiņas students. Savukārt padomjgados "pa tiešo" no Latvijas piedalīties starptautiskos konkursos bija gandrīz neiespējami, netika ļauts, pat ja tie notika pašā PSRS kā, piemēram, prestižais Pētera Čaikovska konkurss. Mūsu laureāti – Arnis Zandmanis, Ilze Graubiņa un Teofils Biķis – tika uz konkursiem, jo bija iestājušies Maskavas konservatorijā.

Arī šolaiku konkursu pieredze mēdz būt raibiem piedzīvojumiem bagāta. Andrejs Osokins, aizbraucis uz konkursu Ķīnā, gandrīz neko nav spējis ēst, jo ģimenē, kurā dzīvojis, gatavots ugunīgi ass ēdiens. Savukārt konkursa rīkotāji Francijā vispār aizmirsuši nodrošināt vingrināšanās iespējas.

Pasaulē sajūsminās par mūsu koru dzidro, izsmalcināto "ziemeļu skaņu" un joprojām apbrīno krievu baletu. Kas ir Latvijas klavierspēles skolas spēks un atšķirīgā firmas zīme?

Runāt par vienu skolu un virzienu ir ļoti sarežģīti. Mūzikā galvenais ir spilgtas, spēcīgas personības. Tās pulcē sev apkārt sekotājus. Uzreiz varēja atšķirt Ilzes Graubiņas audzēkņus un Arņa Zandmaņa audzēkņus (tā ir Jakova Fliēra skola). Pēc tam nāk citi, un jaunie sāk pulcēties ap viņiem. Tāpēc runāt par latviešu klavierspēles skolu es neuzdrošinos. Šobrīd robežas ir atvērtas visos līmeņos. Mūsu Mūzikas akadēmijā no pagājušā gada ieviestas atvērtās meistarklases: tajās pierakstoties, ikviens students var tikt uz konsultāciju pie jebkura profesora.

Interesantākais ir katras personības raksturojums. Katram ir kaut kas, kas viņam izdodas vislabāk. Ir burvīgi būt pētniekam un medniekam, kas to atrod. Portretējot personības, es tajās iemīlējos un tajās divās trijās nedēļās biju pilnībā pārņemta ar šo cilvēku.

Vai ir tiesa, ka daži profesori "bastoja" nodarbības, aizraujoties ar šaha spēli pedagogu istabā?

Varētu tā būt, jo arhīvā glabājas ļoti daudz fotogrāfiju, kurās pedagogi redzami, kopā spēlējot šahu. Meklēju personību un skatos: mīļo stundiņ, pārsvarā viņi nofotografēti pie šaha galdiņa. Izrādās, ka profesors Nils Grīnfelds, kurš ilgus gadus pasniedza aizrobežu mūzikas vēsturi un, sasveicinoties ar gaitenī sastaptajam studentiem, vienmēr sniedza viņiem roku, sākotnēji bijis pianists, beidzis Maskavas konservatorijā Gedikes klasi. Divus gadus viņš bijis arī mūsu konservatorijas Klavieru nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs. Viņš bija dziļa un interesanta personība. Viņa tēvu nogalināja sarkanā terora laikā.

Lai šodienas lasītāji saprastu, cik ļoti kropļojoša pianistiem bija padomjlaiku dzīves kārtība, gribu atgādināt, ka pilnīgi visiem jaunajiem vīriešiem bija obligāti jādien armijā. Tas draudēja visiem, un nevienam nerūpēja, ka pianisti nespēlējot zaudē formu, zaudē kvalifikāciju. Tikai daži, kuriem paveicās, nonāca armijas dziesmu un deju ansamblī. Ventis Zilberts stāstīja, kā, atgriezies no armijas, pieskrējis pie klavierēm, lai pārliecinātos, vai vēl kaut kā var nospēlēt Lista etīdi Campanella. Iedomājieties, jauns mūziķis ir pabeidzis konservatoriju un jau iestājies aspirantūrā Maskavā, un nu pašā karjeras "pīķī" viņu iesauc uz diviem gadiem padomju armijā, kur viņu diendienā pazemo un parāda, ka tu nekas neesi. Par armijas traumējošo fizisko un psiholoģisko iespaidu man ir stāstījuši gan Juris Kalnciems, gan Jānis Maļeckis, gan Sergejs Osokins. Arnim Zandmanim bijis drusciņ labāk, jo viņš dienējis tepat Rīgā un šad tad palaists vingrināties.

Sākumā Arnis Zandmanis, tāpat kā Ilze Graubiņa, konservatorijā strādājis pusslodzi, jo abi vienlaikus bija arī filharmonijas solisti. Bijis jānospēlē piecdesmit koncertu gadā, turklāt visā PSRS. Reiz viņš aizbraucis tālā padomijas nomalē sniegt koncertu Preses dienā, taču vispār nav bijis ne afišu, ne klausītāju. Darba grāmatiņā vienalga ierakstīts, ka koncerts noticis. Citreiz bijušas pārpildītas zāles, vēl citur atnākuši uz tālajiem nostūriem izsūtītie latvieši.

Kad Ilze Graubiņa 1974. gadā, jau būdama meitiņas Evas gaidībās, nevarēja doties koncertceļojumā uz Bulgāriju, Arni Zandmani pēdējā brīdī aizsūtīja viņas vietā. Piezvanījis kultūras ministrs – vai spēlējat Sviridova Mūziku kamerorķestrim un solistiem? Un Baha reminora koncertu? Arī ne? Iemācīsieties! Jau pēc desmit dienām koncertos Bulgārijā nācies spēlēt abus šos skaņdarbus. Ventis Zilberts un Juris Kalnciems stāstīja, ka nācies braukt koncertēt koncertbrigādēs pat uz kolhoziem un spēlēt rūpnīcās pusdienas pārtraukumā – uz klavierēm, kādas nu kurā vietā bija.

Teofils Biķis bija spoži beidzis Maskavas konservatoriju un jau bija nozīmīgu konkursu laureāts, bet, tā kā viņš nāca no mācītāja ģimenes, kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs pateicis, ka mājās Latvijā viņš nedabūs vietu pat vismazākajā mūzikas skolā. Tāpēc jaunais pianists devās uz Novosibirsku, kur strādājot kļuva par vienu no vadošajiem profesoriem. Dzimtenē viņš atgriezās un sāka strādāt mūsu Mūzikas akadēmijā tikai 1989. gadā. To panāca Arnis Zandmanis, kurš viņu pazina kopš Maskavas studiju laikiem. Par padomjlaiku mūzikas dzīvi man daudz stāstīja arī Valdis Krastiņš un Daina Vīlipa.

Kurš stundās visvairāk kliedza uz saviem audzēkņiem?

Pirmā klavierskolotāja manā bērnībā. Tas bija briesmīgi, jo pilnīgi paralizēja. Klasiskā baleta nodarbībās Barinova baleta skolā leģendārā Irēna Strode pacēla balsi uz mums visu laiku. Ja kāds raudāja, viņa nostājās tieši blakus: tas nav nostiepts, un šitas nav. Bet tā ir vajadzīga skola – pēc sešiem tādiem gadiem esmu imūna. Tagad vecāki sūdzētos par vardarbību un ir bīstami pat pieskarties, jo kāds to var traktēt kā seksuālu uzmācību. Bet kā lai panāk maksimālu koncentrēšanos un palabo stāju un kustību?

Mēs, pianisti, esam lieli individuālisti. Šķiet, vislielākie starp visiem instrumentālistiem, jo ilgas stundas pavadām vienatnē. Rakstot grāmatu, man galvenais bija saglabāt distanci un skaidru prātu, lai neiebrauktu subjektīvismā. Tāpēc esmu pateicīga, ka man bija pārtraukuma gadi ārpus Latvijas, kas ļāva man uz visu paskatīties no cita skatpunkta, no malas. Līdzsvarot domas man palīdz arī dejošana. Turpinu dejot Tāļa Sila dejas akadēmijā, pagājušajā gadā piedalījos arī multimediālajā baleta un laikmetīgās dejas izrādē Stāsts par Klāru un Riekstkodi, kura nu ir izvirzīta Dejas balvai. Pirmizrādei vajadzēja notikt martā, tieši todien sākās ārkārtas situācija. Nodejot izdevās tikai septembrī. Diemžēl nācās atcelt arī izrādes īstajā Riekstkoža sezonā decembrī un janvārī.

Baleta stundas atbrīvo galvu no visa, kas tajā maļas. Priecājos, ka deju nodarbības pie brīnišķīgās Aišas Silas turpinās, lai arī platformā Zoom. Par laimi, flīģeļa vāks ir tieši baletstangas augstumā. Kustības ir mans glābiņš, un šajā ziņā man ir ideāli apstākļi – tepat pie mājas ir gan mežs, gan Titurgas ezers, kurā peldos cauru gadu. Tagad visi stiprina imunitāti, un brīvdienās uz āliņģi ir jāgaida rindā. Katru rītu jau tumsiņā slēpoju, bieži arī slidoju.

Vai mūziķu izglītība un profesionālā karjera turpmāk arvien vairāk attīstīsies attālinātā virzienā un pārcelsies uz virtuālo telpu?

Cilvēka eksistences esence un sāls ir dzīvā enerģija, vibrācijas. Mūzikas spēks ir nepastarpināts kontakts gan atskaņotājmāksliniekam ar klausītāju, gan audzēknim ar pedagogu. Tikai tā! Citādi es to neredzu. Tiešsaistes koncertos pat ar vislabāko aparatūru skaņa nav dzīva. Mēs taču klausāmies ar visu ķermeni. Skaļruņos un austiņās pārraidīta skaņa tā neietekmē, neuzrunā.

Katrai nospēlētajai frāzei ir vajadzīgs emocionālais segums. Kad pianists spēlē, ir skaidrs viņa domāšanas vēriens un līmenis. Viens un tas pats instruments katram skan pavisam citādāk, katram ir savs virstoņu mākonis un krāsu palete. Tas ir visbrīnišķīgākais. Mašīna nospēlēs perfekti, bet neko ar to nepateiks. Nupat pabeidzu ierakstīt Imanta Zemzara klaviermūzikas albumu, un bija tik labi, ka pats komponists visu laiku bija klāt, jo sarunas ir tik vērtīgas! Daudz pasaka ķermeņa valoda, skatiens. Neverbālais kontakts ir svarīgs, jo ne visu var pierakstīt un pateikt vārdos. Diemžēl arī klasiskās mūzikas izpildītājām tagad ir kļuvis svarīgi uzstāties apspīlētās, caurspīdīgās kleitās un ir tik ļoti jārāda tuvplāni un savs perfektais grims.

Laikmets piespiež to darīt, un, ja tāds nebūsi, tevi neskatīsies. Ceru, ka tas pāries. Man gribētos, lai vizuālais nebūtu tik būtisks, lai priekšplānā būtu mūzika.

Ar ko saistās jūsu tuvākās radošās ieceres?

Gatavoju ar grāmatu saistītu programmu, kurā līdzās Jāzepa Vītola Variācijām-portrejām būs Paula Dambja 6. klaviersonātes un Imanta Zemzara opusa No pavasara pirmatskaņojums. Koncerta otrajā daļā spēlēšu Modesta Musorgska ciklu Izstādes gleznas, tas ir viens no maniem iemīļotākajiem skaņdarbiem. Viss kopā būs portreti klavierēm. Negribu translāciju tiešsaistē, visi no tām jau ir noguruši. Gaidīšu brīdi, kad koncerti atkal varēs notikt. Top arī Ferenca Lista 210 gadu jubilejai veltīta liela programma.  Pandēmijas apstākļos man ir laiks vingrināties. Varu atkal kā studiju gados spēlēt tik, cik vajag.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja