Taču būtu nepiedodams grēks palaist garām izdevību beidzot klātienē, nevis tikai CD skaņu konserva formātā sastapt balsi, par ko jūsmo visā pasaulē. Ne velti tās īpašniekam, šovasar dodoties sava jaunā CD "Incanto" prezentācijas turnejā, piešķirta pat īpaša balva (Faraljoni balva) kā pasaulē vismīlētākajam dziedātājam. Patiešām pelnīti - gribas teikt pēc mākslinieka koncerta Mežaparka Lielajā estrādē, kur Bočelli muzicēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pavadījumā kopā ar divām Latvijas operzvaigznēm, soprāniem Marinu Rebeku un Inesi Galanti, un savu tautieti, itāļu baritonu Džanfranko Montrezoru. Piedalījās Lietuvas Nacionālās operas koris, bet pie diriģenta pults bija Marčello Rota, itāļu kinomūzikas leģendas Nino Rotas brālēns.
Mežaparka estrāde bija klausītāju pilna, kaut arī laika ziņās biedēja ar spēcīgām lietavām. Dieviņš tās aiztaupīja, ļaujot siltā atvasaras vakarā baudīt balsi, kas valdzināja ar spodru, spēcīgu, plašu skanējumu un patīkamu tembru, kurai nepiemīt ne nieka no daudziem tenoriem raksturīgā, saltā asuma. Un pat tiem, kuri no tenora vispirms gaida - būs vai nebūs tas augstais "do", šī svētā virsotne bija pārliecinoša un tika sasniegta vairākkārt, šķiet, pat bez īpašām pūlēm. To pierādīja jau koncerta pirmajā, opermūzikas daļā dziedātā titulvaroņa ārija no Džuzepes Verdi operas "Trubadūrs", kurā augstais "do" skanēja atkārtoti. Turklāt - brīvi plūstošā, atvērtā, nesažņaugtā balsī.
Dziedātāja balss spektrā ir siltu krāsu vijums. Dziedājums ir temperamentīgs, savukārt liriskā kantilēna plūst kā mierpilna, silta upe. Liels prieks, ka megazvaigznei blakus lieliski iederējās arī abas Latvijas dziedātājas, kuras izpaudās arī atsevišķi. Par laimi, tieši ar brīdi, kad uz skatuves, tērpusies spilgti sarkanā kleitā, uznāca Marina Rebeka, beidzot noregulējās koncerta apskaņojums, kas koncerta sākumā darīja "pliku" un asu gan orķestra un kora, gan arī Bočelli balss skaņu. Tas ļāva pilnībā izbaudīt niansēto, vokālām krāsām neparasti bagāto Rebekas dziedājumu - mīlošās Lauretas āriju, kas ar savu lirismu izceļas visā Džakomo Pučīni komiskās operas "Džanni Skiki" kontekstā. Itālijā izskolotā M.Rebeka ir jauna, bet jau profesionāli nobriedusi, jūtīga un gudra māksliniece, kas zina, ko grib teikt un kā to izdarīt. Inese Galante savukārt piestāv Bočelli sava īpašā, apgarotā starojuma dēļ, ko viņa apliecināja kā Mimī iepretim Rūdolfam no Pučīni operas "Bohēma"(3.cēliena duets).
Tomēr negribas iegrimt vokālās mākslas anatomijā, jo Andrea Bočelli mākslinieka misija un viņa mākslas valdzinājuma atslēga meklējama pavisam citur. Tajā, kā viņš dziedot uzrunā cilvēkus. Tajā, ar kādu pašatdevi, sirsnību un patiesu mīlestību viņš to dara. Bočelli ir mākslinieks, no kura strāvo divas bezgalīgas, neizsmeļamas mīlestības: uz mūziku un uz cilvēkiem. Perfekcijas un virtuozitātes vokālā sporta "sacensībā", kurā dziedātāji cīnās par vietu Eiropas, Amerikas vai pasaules tenoru olimpā, Bočelli nepiedalās. Tas viņam nav nepieciešams. Un nemaz nejūt dižošanos ar savu ego, kas tenoriem tik tipiska un mēdz būt acīmredzama jau stājā vien. Viņš savaldzina ar balsi kā Dieva dāvanu, dziedot melodiskas un saviļņojošas itāļu operu ārijas (Džuzepes Verdi, itāļu vērisma meistaru Džakomo Pučīni un Pjetro Maskaņji), skaistākās garīgās mūzikas lappuses (šoreiz - Franča Šūberta "Ave Maria" un Sezāra Franka "Panis Angelicus", kas, atbilstot savam nosaukumam, patiešām izrādījās eņģeļu maize klausītāju ausīm un sirdīm. Un, protams, neapoliešu dziesmas, un melodijas no kinofilmām, kuru vidū tik neaizmirstami silti un saviļņojoši dziedātājam izdevās "Mamma" - šāda pat nosaukuma Gvido Briņjones filmai rakstītā Čezāres Andrea Biksio dziesma, kuras pirmais izpildītājs bija leģendārais Benjamino Džigli (Bebiamino Gigli). Jāpiebilst, ka noskaņai harmonēja arī gaumīgā vizuālā režija, kas filmu mūzikas sadaļā uz ekrāna demonstrēja kadrus no vecajām, melnbaltajām filmām, tos mijot ar melnbaltu pašu Bočelli, diriģentu, orķestri un kori. Vai vēl jāsaka, ka, izskanot koncertam, dziedātājs tika sumināts ar sirsnīgām stāvovācijām, izlūdzoties un saņemot piedevas - tostarp "Besame mucho" un "Time to say Goodbye", kas Bočelli izpildījumā atkal un atkal, ikreiz no jauna, spēj aizkustināt līdz asarām? Tas jau ir pašsaprotami. Publikas sajūsmu un bravo saucienus pelnījuši arī mākslinieka partneri, īpaši baritons un Marina Rebeka, kura, starp citu, uzstāsies kopā ar Bočelli vēl arī viņa koncertos Lielbritānijā. Diriģenta Marčello Rotas radošajā ceļā viņa ir jau otrā balss no Latvijas, jo šovasar festivālā Pučīni dzimtajā pusē, Torre del Lago, muzicēts kopā ar Maiju Kovaļevsku, kura atveidoja Mimī lomu operā "Bohēma".
Par Dienas žurnālista Jegora Jerohomoviča iespaidiem koncerta laikā lasiet viņa Twitter profilā.