Sezonas noslēgums Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (LNSO) un tam uzticamajai publikai vienlaikus bija arī atvadīšanās no orķestra līdzšinējā galvenā diriģenta Karela Marka Šišona, kas noritēja orķestra mājvietā, līdz pēdējai vietai izpārdotajā Lielajā ģildē, 17. maijā. Viņa vadībā skanēja orķestrāli un tēlaini krāšņā, romantiski hiperekspresīvā Gustava Mālera Pirmā simfonija un piedevās izjusti niansētās piano gradācijās nospēlētais Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis – zīmīgākais no latviešu mūzikas darbiem, kurus Karels Marks Šišons atskaņojis arī ar citiem Eiropas orķestriem.
Titāns un mīlestības oboja
Sākotnēji par Titānu nosauktās Mālera Pirmās simfonijas lasījums izdevās īsti krāšņs: tēlains, telpisks, kontrastiem bagāts. Vērienīgi sulīgs, aizrautīgs un izsmalcināts. Dabas skaņām un kultūras simboliem piesātināts. Te liriski atklāts, te atsvešināti spokains (3. daļas groteskais Sēru maršs Kalo manierē). Viss Šišonam raksturīgi: precīzi izstrādāts, emocionāli kaismīgs un tādā dramaturģiskā pārredzējumā, kas Mālera ideju pārbagātības dēļ izdodas vien retajam. Taču šis bija ne tikai "pēdējais koncerts" Šišona un LNSO kopīgajā orbītā.
Par neparastu pārsteigumu jāpateicas koncerta viessolistam – Berlīnes filharmoniķu pirmajai obojai Albrehtam Meieram un tam, kā viņam bija izdevies vienā mēģinājumā (!) pārvērst LNSO stīgu grupu par izsmalcinātu senās baroka mūzikas interpretu vienību.
Spēlējot divu veidu obojas (klasisko un d’amore) un vienlaikus vadot LNSO muzicēšanu, kopā atskaņojot Johana Sebastiāna Baha barokāli ažūro, ārkārtēji virtuozo koncertu obojai d’amore un viņa apgarotās kantāšu (Sēras, raudas, rūpes, gaudas un Es stāvu kapa malā) melodijas, Albrehts Meiers ne tikai apbūra ar savu visaugstākās klases solista meistarību – ar brīnišķo toni, virtuozitāti, stila izjūtu –, bet arī ar neatvairāmu mākslinieka harismu. Tā izpaudās arī tad, kad mūziķis vienkārši un ar humoru izstāstīja publikai būtisko par Hendeli, kura ārija Lascia chio pianga (Ļaujiet man sērot!) no operas Kserkss (iemīļotais kontrtenoru repertuārs!) skanēja piedevās. LNSO skanēja tā, kā nekad, ar tik izteiksmīgu mūzikas "runājošo" intonāciju, ko prot tikai tā laika retorikas zinātāji, senās mūzikas t. s. autentiskās interpretācijas meistari. Albrehta Meiera un LNSO kopspēle vienkārši pacēla virs zemes.
Dzirdes alķīmija
Savā sezonas noslēgumā diriģenta Normunda Šnē vadībā (Lielajā ģildē 10. maijā) orķestris Sinfonietta pierādīja, ka jau ir tik pieredzējis un disciplinēts, ka spēj, negarlaikojot klausītāju, tikt galā ar Franča Šūberta Lielās, Do mažora, simfonijas dievišķajiem garumiem un mazā simfoniskā orķestra sastāvā pietuvoties autoru iedvesmojušajai Alpu kalnu majestātiskajai dabas ainavai. Kalpojot misijai piedāvāt kaut ko jaunu, nedzirdētu un atskaņot latviešu komponistu mūziku, orķestris pārsteidza ar šeit dzīvajā koncertapritē vēl nedzirdētu austrāliešu komponista Karla Vaina skaņdarbu Smita alķīmija un mūsu XX gadsimta koncertžanra klasikas Romualda Kalsona Klarnetes koncerta jaunu lasījumu.
Karls Vains, kurš nākamgad svinēs 60. jubileju, savai Smita alķīmijai nebūt nav iedvesmojies no stāstiem par noslēpumainiem, laboratorijās radītiem vai izfantazētiem brīnumlīdzekļiem. Viņa noslēpums ir paša radītais Trešais stīgu kvartets, kas tapa 90. gados pēc Londonā strādājošā Smita stīgu kvarteta pasūtījuma. Komponējot Vains vēlējies četrus stīgu instrumentus saliedēt vienā dziedošā superinstrumentā, radīt "dzirdes alķīmiju". Savu vēlmi autors var neatcelt arī skaitliski kuplinātajā versijā, jo Sinfonietta Rīga pierādīja, ka spēj būt šāds ideālais instruments – gan izsmalcināti gaisīgajos, lidojošajos hromatismos (filigrāns, iedvesmojošs orķestra un diriģenta darbs), gan epizodē ar čella solo, gan robusti ritmiskajā noslēdzošajā saspēlē.
Atklāsmes pār aksiomām
Romualda Kalsona 1982. gadā komponētajam Klarnetes koncertam līdz šim bijuši trīs izcili izpildītāji: šī opusa pirmatskaņotājs Ģirts Pāže, vēlāk Ints Dālderis, tagad Egīls Šēfers ar jaunu pieeju turpina šī daudznozīmīgā skaņdarba lasījumu zelta dzīslu. Viņa īpašais pienesums šajā opusā ir dziļi cilvēciskais, personiskais vēstījums. Tas skaidri nolasāms ne tikai dažnedažādajos skanējumos, kuru palete šajā darbā ir īpaši daudzveidīga un izdomas bagāta, bet arī mūziķa ķermeņa valodā un pat mīmikā. Šī pieeja pārliecina un ievelk vārdos neatklātajā cilvēka un pasaulīgās realitātes dilemmā, sākot jau ar klarnetista neizpratnes pilno izbrīnu pirmās daļas sākumā, frullato spēles paņēmienā atkal un atkal atbildot orķestra uzstājīgajiem apgalvojumiem skarbi stūrainajā unisonu valodā, un beidzot ar neizbēgamo vientulību, ko personificē klarnetes sērojošais solo 2. daļas sākumā.
Egīla Šēfera spēlē atklājās gan R. Kalsona vēstījumam raksturīgā ironija un groteska, gan drāma. Arī tas, kas noslēpts visdziļāk, – jūtīgā, viegli ievainojamā, tomēr sīkstā, utopiskā cerībā spārnotā dvēsele. Jo šis, šķiet, ir stāsts par izdzīvošanu un garīgo vērtību saglabāšanu pasaulē, kurai tas viss ir dziļi vienalga un kurā ir daudz viltīga, iluzora skaistuma un vilinoša spožuma. Ar pēdējo savā ziņā asociējas gan 1. daļas austrumnieciskā epizode, gan fināla neobaroks, nemaz nerunājot par ironizējošo, viltus vitālo valsi, kura pamatā ir sen zināmas ziņģes melodija O, Izabella, cik skaista esi tu!. Brīnišķīga un ļoti personiska ir kavēšanās sapņu oāzē – skaņdarba liriskais centrs, kuru radīja plūstoši, glāsmaini un emocionāli piepildīti, sirsnīgi izspēlētā klarnetes melodija. Lieki teikt, ka XX gadsimta instrumentālais koncerts ir vieta, kurā pārbauda un dod vārdu solista virtuozitātei. To Šēfers "pārkož" bez grūtībām, un tieši tāpēc arī spēj ielikt darbā tik uzrunājošu interpretācijas mākslas virsvērtību.
Instrumentācijas meistars R. Kalsons pārbauda arī orķestra kapacitāti, jo nelielajam kamersastāvam jākļūst par simfoniskas jēgas nesēju, aktīvu un jaudīgu muzikālas diskusijas partneri. Lai arī šķiet, ka par Kalsona Klarnetes koncertu viss izdiskutēts uzreiz pēc pirmatskaņojuma 1984. gadā (starp citu, par šo, savam laikam pārsteidzošo, skaņdarbu asi strīdējušies presē, Komponistu savienībā u. c.), tomēr gribētu piebilst, ka mums darīšana ar meistardarbu, kurā koncertiskais spožums un virtuozitāte iet roku rokā ar bagātīgi simfonizētu, krāsām un semantiskām nozīmēm bagātu orķestra skanējumu.
Vissaistošākā ekstra ir klavesīns, kas šoreiz ir ne tikai barokālās pasaules simbols. Orķestra kopskaņā Riharda Plešanova spēlētajās ātrajās arpedžo pasāžās tas brīžiem rada dīvainu, sirreālu skaņu pasauli, kādas uzburšanai šodien komponisti, visticamāk, izmantotu elektroniku. Pārskatāms ir arī viedoklis par Normundu Šnē, kuru pedantiskās precizitātes, pētnieka dabas, iemīļotā ritmiskā repertuāra un arī vizuāli mazās amplitūdas žestu dēļ vēl nesen mēdza dēvēt par taktētāju. Skatuves priekšnesumos pēdējā laikā viņš bijis patiesi atraktīvs – pārliecināts, brīvs, emocionāli atraisīts un ar gana plašu, temperamentīgu žestu. Viss iekšā dzīvajā mūzikā.