Devos ciemos pie bijušās olimpisko spēļu čempiones akadēmiskajā airēšanā Guntas Vlasenko (90. gadu sākumā Lamaša-Kreine). Viņas sporta gaitas pieminu tāpēc, ka Gunta joprojām ir enerģiska, dzīvespriecīga, aizrautīga. Viņa dievina suņus. Pie Vlasenko ģimenes privātmājas vārtiem nav jāzvana, par ciemiņa ierašanos skaņi paziņo bīgli. Guntas un viņas vīra Vadima privātmājā aug četri tādi resgaļi ar izciliem radurakstiem. Trīs vecākie, kuriem jau ir trīsarpus gadu, atvesti no senas bīglu audzētavas Anglijā.
Sperot soli pagalmā, ievēroju, ka tas klāts ar smalkiem pelēkiem olīšiem, kas esot speciāli piemēroti suņu kājām. Dārzā pa visu perimetru ierakts betona nožogojums - pusmetru virs, tikpat daudz zem zemes -, lai suņi nevarētu izkļūt uz ielas. Dzīvojamā ēkā ir divas suņu durvis, lai mīluļi jebkurā laikā var izkļūt dārzā un iekļūt atpakaļ. Par četrkājainajiem ģimenes locekļiem te ir domāts pamatīgi. Tas ir pilnīgā pretrunā ar mājasmātes viedajiem vārdiem: «Es nevienam neiesaku ņemt mājās suni, it īpaši bīglu!»
Nav vērsti pret cilvēku
Gunta stāsta par savu pirmo suni Stafordšīras terjeru Beņuku, kurš jau pārcēlies citos medību laukos: «Beņuks bija kā cilvēks, patiesi mans suns, drošs un stabils. Ar viņa aiziešanu man šķita beigusies pasaule. Bijām pārliecināti, ka vairs nekad nevienu suni neiemīlēsim. Kopš Beņuka nāves pagājuši četri gadi, bet Vadims katru svētdienu iededz svecīti viņa piemiņai.»
Gunta ir pārliecināta - nedrīkst ņemt suni tāpēc, ka tev ir slikti, ka jūties vientuļš. Suni ņem, lai viņa dzīvi padarītu skaistu un interesantu.
Gunta neslēpj - pēc Beņuka aiziešanas māja kļuva tukša. Pat attiecības ar Vadimu saasinājās. «Nolēmām tomēr atkal paņemt suni. Pievērsu uzmanību bīgliem. Būtībā par viņiem pilnīgi neko nezināju. Šķita tādi mīļi un skaisti. Tagad zinu - viņi nav tādi, kā izskatās! Bīglus radījuši nezināmi spēki, lai pievilinātu nezinīšus - paskat, cik esmu smuks, ņem mani! Taču - kurš suns nav smuks? Neviens toreiz man neteica - Gunta, viņi tev sagrauzīs ādas dīvānus!»
Kā ar tādu pārliecību var tikt pie četriem bīgliem?
Kad Gunta sāka apkārt raudzīties pēc kucēna, izrādījās, ka Latvijā bīglus nemaz nav tik viegli iegādāties. Internetā viņa atrada bīglu audzētavu Anglijā un aizrunāja divus suņus: «Zināju, ka vienu suni es dikti iemīlēšu, bet diviem tik ļoti nepieķeršos. Turklāt bīgli nav vērsti pret cilvēkiem, viņiem vajag savu - suņu - sabiedrību. Gaidījām, kad varēsim savējos Igīti un Flinu vest mājās, bet pēc mēneša audzētavā piedzima gandrīz pilnīgi balts bīgls! Gribējām vienu no nopirktajiem iemainīt pret balto, bet tad nolēmām ņemt visus trīs. Balto nosaucām par Goldiņu.»
Noēd piecus ādas dīvānus
Tagad Gunta bez nožēlas stāsta par vienā rāvienā sagrauztajiem pieciem ādas dīvāniem, par to, ka bīgli met spalvu, skrien projām no saimnieka, ka ar laiku viņi kļūst resni un tas kaitē suņu veselībai, ka viņi nekādā gadījumā nav gulšņātāji uz dīvāna. Gunta nevar iedomāties bīglus daudzdzīvokļu mājā, jo šie suņi ar ļoti retiem izņēmumiem rej vienmēr: «Bīgls ir darba suns, kas dzen medījumu ar balsi. Viņš viegli aiziet pa pēdām, tāpēc pat jūrmalā, uz kuru braucam katru svētdienu, vaļā laižu vienu, bet trīs citi vienmēr ir saitē, periodiski nomainot brīvi ejošo. Bīgli nav suņi bērniem, jo ir ļoti enerģiski un spēcīgi.»
Sarežģīti. Taču, neskatoties uz visu, trim Vlasenko suņiem klāt nāca ceturtais. Vai nav par traku?
Gunta stāsta, ka reiz ar Vadimu gluži nejauši aizgājuši uz suņu izstādi, kur viņus ne īpaši priecīgi uzņēma konkurenti. Gunta iespītējas un aizrāvās ar izstāžu būšanu. Tagad Flins ir īsta zvaigzne. Pasaules izstādē (Slovākijā) viņš bija ceturtais savā klasē starp 270 suņiem. Skaistais suns ir daudzu pasaules valstu izstāžu čempions. Tik augstu nav ticis neviens Latvijas bīgls. «Tagad zinu, kas ir izstāžu suns. Čempionu nevar izaudzināt, par tādu jāpiedzimst. Gadās, ka cilvēks savā dzīvē tādu nekad nesastop. Es vēlējos nopirkt ļoti perspektīvu bīglu. Korīti atradu audzētavā Dānijā. Tagad viņam ir seši mēneši, Korītis jau piedalījies četrās izstādēs, trijās nokļuvis līdz kucēnu best in show, tātad izstādē atzīts par labāko starp visiem kucēniem savā vecuma grupā.»
Riktīgi nodarbināti
Tādi panākumi! Kāpēc tad saki, ka nevajag ņemt suņus un bīglus - pavisam noteikti? Gunta pamato savu pārliecību: «Mūsdienu cilvēki ir steidzīgi un nevaļīgi, bet suns nav rotaļlieta, ar kuru paspēlējas un tad noliek plauktā līdz nākamajai reizei. Mani suņi ir riktīgi nodarbināti. Es zinu, cik pūļu un kādu atdevi tas prasa.»
Varu apstiprināt - tā kā Guntas suņi dzīvo reti kurš cilvēka labākais četrkājainais draugs. Kaut arī suņu rīcībā ir viss dārzs, Gunta ar viņiem ik rītu un ik vakaru dodas garās pastaigās. Vadims ar bīgliem katru rītu spēlē interaktīvās spēles, kas vingrina suņu prāta spējas. Visas svētdienas tiek pavadītas kopā tālākos izbraucienos. Izstādēs piedalās tikai divi Vlasenko ģimenes bīgli, bet ceļā arvien dodas visi četri suņi. Gunta ar saviem mīluļiem joprojām katru nedēļu apmeklē suņu skolu. Viņai ir paklausīgi bīgli, bet vienalga rej visi kopā, cits uz citu. «Man bijis tā, ka pastaigā gribēju suni piesiet pie koka un atstāt. Pagāja gari divi gadi, kamēr sapratu - beidzot viņi ir mūsējie!»
Pie ledusskapja durvīm melns uz balta Guntai uzrakstīti likumi, kurus viņa zina kā savus piecus pirkstus. Tomēr ik dienu viņa sev atgādina galveno - suni audzinot, viss sākas un beidzas ar pacietību!