Grupa Rammstein ir popkultūras fenomens, kura vizuālā un teatrālā izpausme (koncerti ar pirotehnikas pildījumu un videoklipi) ir interesantāka par muzikālo. Šie Austrumberlīnes mākslinieki kopš Rammstein pirmsākumiem 90. gadu vidū savā totālajā mākslas darbā integrē dažādu subkultūru elementus: Berlīnes kabarē un Berlīnes seksklubu atmosfēru, sadomazohisma, homoerotisma un totalitārisma estētiku. Grupas mūzikā savienojas hārdroks, industriālās skaņas, Berlīnes tehno, kā arī šlāgeris un disko. Otrdien Arēnā Rīga notikušais šovs saturiski, pirotehniski un kompozicionāli bija gandrīz identisks pirms diviem gadiem redzētajam. Galvenā atšķirība - šoreiz tika uzbūvēta vēl viena skatuve partera otrajā galā. Rammstein brutālie prinči savā priekšnesumā aktieriski demonstrē mačismu, velnišķību un izvirtību, taču panāk pretēju efektu - uzvedums ir nevis stindzinoši baiss, bet uzjautrinošs. Grupas dziesmas par kanibālismu un vardarbību ir absolūti nekaitīgas, tās ir melodiskas, tām var dziedāt līdzi un pat aranžēt korim, to arī pierādīja Rīgas Doma kora skolas audzēkņi, uzkāpjot uz Arēnas skatuves dažas minūtes pirms vakara varoņiem. Rammstein šovs nav nekas cits kā efektīgs eksorcisma seanss un profilakses līdzeklis, kas jālieto regulāri, taču ne pārāk lielās devās. 5 5 5 5 5
Vācu grupas Rammstein daudzās pasaules pilsētās izpārdotie koncerti ir vēl viens apliecinājums tam, ka angļu valoda nav atslēga uz starptautisku atzinību un tā iegūstama tikai ar labas mūzikas palīdzību, kurā valodai vispār nav nozīmes, jo klausītājam pa lielam ir vienalga, par ko tiek dziedāts, ja vārdi negriežas ausīs kā muļķības sev labi zināmā valodā. Vāciešu panākumi, turoties pie savas valodas, ir labs pretarguments visiem, kuri domā citādi. Protams, bez «spalvainās rokas» palīdzības (tās lomā šai gadījumā ir režisors Deivids Linčs, ieliekot viņus filmā Lost Highway) Rammstein šodien, tāpat kā daudzas viņiem līdzīgas grupas, varētu būt zināmi tikai Vācijā un tai tuvajās zemēs, bet apstākļu sakritība spēlējusi viņiem par labu, kas komplektā ar šodien pasaulē grandiozāko rokkoncertu ugunsšovu padara viņu koncertu par aizraujošu piedzīvojumu. Plus vēl aizkustinošā pārcelšanās koncerta vidū uz mazo skatuvīti arēnas vidū, lai uzspēlētu kā mazā klubiņā rokas stiepiena attālumā no klausītājiem, izvēdinot viņu prātus no domām par milzīgu šovu varoņu pārtapšanu zombijos, kuriem savas mūzikas spēlēšana pārvērtusies par vienmuļu un garlaicīgu vāciešiem raksturīgi precīzā konveijera darbu.
5 5 5 5 5
Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū Rammstein bija nepieradināta, agresīva smagās mūzikas parādība, lai arī jau tad ar nenoslēpjamām pašironijas iezīmēm, taču mūsdienās vācu industriālā metāla grupa pārstāv glancētās popmūzikas skarbāko žanru. Tomēr, kaut arī vēstījumi kļūst arvien holivudiskāki un skartās tēmas - izaicinošākas, mūziķu daiļradē ir jāvērtē ne tikai muzikālie akcenti, kas nav īpaši mainījušies kopš grupas pirmsākumiem, bet arī tekstu semiotiskā daudzveidība. Rammstein koncerts Arēnā nebija pārsteigums grupas ilggadējiem faniem - mēs jau bijām redzējuši liesmu mēles, gumijas laivu virs skatītāju galvām, industriālos eņģeļa spārnus, sadomazotērpus un milzu fallus. Toties jaunums bija tvaika mutuļiem apdvestais komandtiltiņš, kas savienoja skatuvi ar zāles vidu, vienā brīdī koncerta epicentru pārceļot tieši pūļa vidū. Trešā Rammstein koncerta Rīgā galvenā pievienotā vērtība bija pārdomātā retrospekcija - ne tikai izvēloties dziesmas no visiem albumiem, bet arī nodrošinot krāšņu vizuālo izrādi, kas ļāva atsaukt atmiņā grupas vēsturiskos periodus no melni sarkanā lakonisma līdz industriālajai antiestētikai, koķetēriju ar militāro režīmu atribūtiku un robežu pārbaudīšanu - cik tālu var. Muzikāls un vizuāls piepildījums, taču viens ābols nost par organizatorisko pusi - pārāk lielo drūzmu un gaisa trūkumu.