Latvija arī bez kvotām ir vienā no vadošajām pozīcijām Eiropā sieviešu uzņēmēju skaita ziņā. Latvijā 37% uzņēmēju ir sievietes, un, dod Dievs, lai vēl visas vecās dalībvalstis tiek mums līdzi. Menedžmentā Latvijā 41% ir sievietes, kas ir virs vidējā rādītāja Eiropas Savienībā - atkal bez jebkādām kvotām. Protams, cita situācija ir politikā, kur varbūt mums ir jātiek līdzi Eiropai. Ne vienmēr kvotas un obligātais likumdošanā ir tas labākais. Tomēr pētījumi liecina, ka uzņēmumos, kuru valdēs un padomēs ir arī sievietes, peļņas un rentabilitātes rādītāji ir augstāki. Sieviete varbūt pēc dabas mazāk riskē, vairāk pārbauda, vai uzņēmumam tas būs lietderīgāk, efektīvāk. Uzņēmumu padomes un valdes vajadzētu veidot pēc profesionalitātes principa, nevis atkarībā no politiskās piederības vai dzimumu kvotām. Ko tad mēs darīsim tajās valdēs, kur ir vairāk sieviešu, bet vīriešu mazāk? Mākslīgi atlaidīsim sievietes un pieņemsim vīriešus?
Vai Latvija ir pelnījusi premjerministri sievieti?
Jā. Tad Latvija šobrīd varbūt būtu labākā situācijā, jo lēmumi būtu varbūt pārdomātāki, varbūt izsvērtāki, vairāk uz ilgtermiņu orientēti un vairāk sabiedrības labā.
Vai varbūt gaidāt Ingunas Sudrabas nākšanu pie varas?
Mēs jau nevienu nevaram piespiest. Katram cilvēkam pašam ir jāizlemj, ko viņš vēlas. Arī Sudrabas kundze to ir ļoti labi teikusi - ne jau viens cilvēks Latvijā var mainīt to, kas ir. Ir vajadzīga spēcīga komanda. Ja nāk Sudrabas kundze par valdības vadītāju - kas nav sliktākais variants, bet viens no labākajiem, - tad Sudrabas kundze nāk ar savu komandu. Un te ir jautājums, vai ne tikai politiskā elite, bet arī sabiedrība ir gatava pārmaiņām.
Saistībā ar pensiju nodrošināšanu apspriež trīs modeļus: viens - vairāk bērnu, vairāk nodokļu maksātāju, otrs - ekonomika, lielākas algas, lielāki nodokļu ieņēmumi, un trešais - imigrācija: aicināt darbaspēku no ārvalstīm, kas strādās un uzturēs Latvijas pensionārus. Kurš no šiem trim scenārijiem ir ticamākais?
Neviens no šiem nav viens vienīgais. Bērni ir vajadzīgi, un ir jābūt politikai, lai dzimtu bērni Latvijā. Tomēr ņemsim vērā, ka, līdz bērns izaugs, paies vēl divdesmit gadu. Vajadzīgs arī valstisks stimuls, lai bērni dzimtu, jo bieži ģimenē ir viens bērns, bet, lai būtu arī otrs un trešais, ir jābūt atbalsta sistēmai ģimenēm. Šobrīd vistrūcīgākais statuss Latvijā ir nevis pensionāriem, bet ģimenēm ar bērniem, kurās ir divi un vairāk bērnu. Atbalsta sistēma nav tikai pabalsti. Arī pieejami bērnudārzi ir valsts atbalsts, lai abi vecāki varētu strādāt, kas ir augsti attīstīta sistēma Skandināvijas valstīs. Savukārt lielākas algas ir iespējamas, ja uzņēmumiem aug konkurētspēja un produktivitāte, kas ļauj pacelt atalgojumu, bet tas vienmēr ir saistīts ar nodokļu politiku. Mēs jau ilgi muļļājamies ar sociālo nodokli, sakot, ka, ja to samazinām, tad jāpaceļ PVN. Tas atkal skar sociālās nozares, atklāti runājot, atkal izņem tos miljonus tieši no trūcīgo kabatām. Ja runājam par imigrāciju, tad tiešām uzņēmējiem trūkst darbaspēka, taču imigrācijas masas tik viegli neplūdīs Latvijā - tās plūdīs uz Skandināviju, kur ir sociālā drošības sistēma. Skandināvija un Latvija ir pavisam kas cits. Cilvēkiem, lai komunicētu Latvijā, ir jāmācās latviešu valoda, mums nav šīs angliski saprotošās vides. Tas nebūt nav tik vienkārši piesaistīt imigrantus - tā nebūt nebūs, ka nu tikai brauks iekšā un mums atkal būs daudz darbaroku. Ir jādomā par kopēju kompromisu, kas sastāv no visiem šiem trim variantiem - tā varētu būt izeja.
Pagājušajā nedēļā Diena uzsāka sava veida realitātes šovu - akciju, kura ļauj katram sekot pieciem jaunajiem uzņēmējiem, lai vērotu, kā viņiem veiksies iesāktajā biznesā. Cik Latvijā nozīmīgs ir mikrolīmenis biznesā?
Patentu maksas un mikronodokļa ieviešana bija vismaz solis, lai izkustinātu mikrobiznesu Latvijā. Patieso ainu mēs šodien novērtēt nevaram, par agru. Ja skatāmies statistiku, tad mikronodokļa un patenta maksātāju paliek arvien vairāk. Iespējams, varēja patenta maksas noteikt atkarībā no valsts reģiona, iespējams, vēl vairāk profesiju un nozaru iekļaut patentu sarakstos. Ja salīdzinām Latviju ar citām pasaules valstīm, mūsu tendences ir līdzīgas - mikrouzņēmēji vai mazie uzņēmēji ir vairāk nekā 70% no visiem uzņēmējiem, bet, ja mēs saskaitām kopā mazos un vidējos, tad tie ir 99% no visiem uzņēmējiem.