Neesmu redzējusi par leģendu pasludināto atmodas laikā izrādīto Raimonda Staprāna lugas Četras dienas jūnijā iestudējumu, kas 1989. gadā tapa Kārļa Auškāpa un Vara Vētras režijā. Atliek uzticēties kolēģiem un avotiem, ka nacionālā pacēluma vilnis toreiz uznesa trimdā rakstošā latviešu dramaturga, teikšu diplomātiski, pretrunīgi tēlotā Kārļa Ulmaņa tēlu bezkritiskas apjūsmas augstumos. Žēl, būtu interesanti salīdzināt abas izrādes. Tomēr arī bez tā skaidrs: fakts, ka K. Auškāps šoruden vēlreiz ķēries pie tēmas - iestudējis R. Staprāna Gūstekni pilī jeb Ulmaņa drāmas turpinājumu - ir zīmīgs.
Piektajā dienā...
Gūsteknis pilī sākas tūlīt pēc tam, kad beidzas Četras dienas jūnijā. Proti, Rīgā ienāk padomju armija, rit pēdējie Ulmaņa prezidentūras mirkļi. Luga rakstīta pēc tā laika Rīgas pils komandanta Oskara Neimaņa atmiņām. R. Staprāns programmiņā min, ka «situācijas un lielāko tiesu dialogi atbilst vēsturiskajiem faktiem». Ar materiālu derētu iepazīties pēc iespējas plašākiem Latvijas sabiedrības slāņiem, īpaši tiem, kuri, manuprāt, pārprotot cieņas jēdzienu, nepieļauj ne mazāko diskusiju par K. Ulmaņa rīcību.
R. Staprāns valsts galvu nav taupījis. Ulmanis parādās nepievilcīgā gaismā: kā gļēvs, paštaisns, garīgi izburbis cilvēks. Var uzskatīt, ka tā ir mākslinieka interpretācija. Bet krāšņie fakti jau nav nezināmi arī ārpus lugas konteksta - gan traģikomiskā stīvēšanās ap pensiju, ko Ulmanis sev pieprasa padomju valdībai, gan uztraukums, vai neatņems dzīvokli, gambīts ap izbraukšanu uz ārzemēm un absolūtā bezdarbība... Cēlāka vai savtīgāka iemesla dēļ - kurš gan to izšķirs? No visa faktu apjoma, kas dzirdams izrādē, mani personiski pārsteidza tikai viens - padomju sūtniecības arguments, rosinot Ulmani izbraukt uz PSRS. Proti, izdarītais valsts apvērsums atkal var kļūt sodāms. Dēmoniski. Galu galā tiešām - tas taču ierindojams starp smagākajiem noziegumiem.
Laikmetīgā perspektīva
Kāds šodien ir K. Auškāpa Ulmanis? Par spīti tam, ka pagājis vairāk nekā 20 gadu, viņš joprojām (atkal?) ir piemineklis tikumam un valstiskumam. Pretruna ar R. Staprāna interpretāciju ir tik liela, ka nesaprotu, kāpēc režisors vispār ir izvēlējies iestudēt lugu, kas taču pauž gluži pretēju pārliecību. Turklāt dīvainā kārtā K. Auškāps izliekas, ka iestudē tieši dramaturga rakstīto. Rezultātā iznākusi melīga izrāde.
Ulmaņa lomā - Juris Kalniņš, kuram šādā koncepcijā nav ko darīt. Teksts viņa varoni kompromitē, lomas iekšējā loģika prasa, lai aktieris notiekošajam atrastu izskaidrojumu, rīcībai - pamatojumu. Jāņem vērā, ka skatītājs zina vairāk nekā tēls, un lugu R. Staprāns būvē, konfrontējot mūsu zināšanas par Ulmaņa rīcības sekām ar varoņa iekšējo darbību. No teātra mākslas viedokļa gluži vienalga, vai R. Staprāna/K. Auškāpa/J. Kalniņa radītais varonis beigās izrādītos svētais moceklis vai pēdējais lupata. Bet izrādes Ulmanim jau jāizturas tā, it kā konflikta starp viņa rīcību (varbūt uzskatiem un pārliecību) un apkārt notiekošo nemaz nebūtu.
Arī pārējo tēlu funkcijas izrādē aprobežojas ar faktu uzskaitīšanu un teksta deklamēšanu. Lauris Dzelzītis panaivi kariķē padomju ielikteni pils apsardzē, tā arī nespējot radīt iespaidu, ka Marģers ir ne vien kaitinošs un vulgārs, bet arī bīstams cilvēks. Gints Grāvelis un Juris Bartkevičs attiecīgi pils komandanta Neimaņa un prezidenta adjutanta Lūkina lomā iemieso apjukuma apoteozi, neobligāti spriedelējot par notiekošo, kad pēc būtības karavīram taču ir tikai divi iespējamie ceļi - pamest dienestu, ko abi acīmredzami neizdara, vai pakļauties pavēlei. Tur, manuprāt, ir R. Staprāna lugas sāls - stāsts par grupu cilvēku, kas, apzinādamies, ka tiek pieļauta kļūda, iedami paši pret savu personisko pārliecību, pilda pienākumu. Vienīgais tēls, kas rada patiesu gandarījumu, ir Ulmaņa sekretārs Rudums, izcils Pētera Liepiņa darbs. Apbrīnojami, kā aktieris spēj nobalansēt uz smalkās robežas starp ironiju un nopietnību. Tā arī netiec gudrs, vai Ruduma atzinums, ka Ulmanis nav pievīlis tautu, bet tauta pievīlusi Ulmani (uz ko J. Kalniņa varonis tik naivi atsaucas ar «nerunā tā, pat ja tā ir», ļaujot nojaust, ka ir gan, bet viņš tomēr pašaizliedzīgi mīl), ir tēla nopietnība vai skaidrais prāts, saprotot, ka tieši un tikai to no viņa vēlas dzirdēt. Lūk, te redzams dzīvs cilvēks pretrunīgā situācijā, pat ja P. Liepiņam šoreiz iekritusi teksta ziņā pieticīga loma.
Par režisora kļūmīgo ieceri attēlot Latvijas iekšpolitikas notikumus ar tēlainas mūzikas un leļļu teātra intermēdiju palīdzību (lelles gatavojusi Ilze Vītoliņa, tās vada Pēteris Šogolovs) negribu plaši izteikties. Klišejas. Novecojusi teātra valoda. Tomēr izrāde, manuprāt, ir zīmīga - nevis kā mākslas, bet sociāls notikums. Latvijas sabiedrība šķiet soli no totālas šķelšanās un radikalizācijas gan latviešu, gan krievvalodīgo pusē. Nieks, ka Gūsteknis pilī ir kārtējā garām palaistā iespēja runāt par Ulmaņa lomu Latvijas vēsturē kā pieaugušiem cilvēkiem. Nopietnāk, manuprāt, ka K. Auškāps, šķiet, patiesi tic - mums pašiem (ja pieņemam, ka Ulmanis, kā daudzi joprojām uzskata, ir Latvija) savu rīcību pretrunīgās situācijās nav pamata pārdomāt. Baidos, viņam daudzi piekritīs.